Pirms daudziem gadiem es sēdēju kopmītņu virtuvē un pa Šiļalis televizoriņu skatījos kaut kādu mispasaule pasākumu, gaidīju, kad viņi beigs māžoties un uzsāks gājienu peldkostīmos. Reklāmas pauzē pārslēdzu uz citu kanālu, tur kaut kādi personāži skraidelēja pa ekrānu un klārēja par apšaudi. Mēģināju uzminēt notikumu vietu. Skraidītāji izskatījās pēc parastiem cilvēkiem. Vienīgā šaudīties kārā vieta, kur dzīvo mums līdzīgi humanoīdi, bija Īrija, tā es spriedu, tad tai laikam jābūt Īrijai, aha. Tad parādījās Brīvības piemineklis un kļuva nedaudz interesantāk.
Nekāda dižā pārsteiguma jau nebija, tāpat bija skaidrs, ka kašķis ies vaļā. Salasījāmies viens bariņš un braucām uz centru skatīties tusiņu. Vecrīga pilna ļaužu un daža laba fūre un lieltraktors jau bija atstūmušies. RTU ēkā bija tāds kā organizatorisks kodols savācies, mani un vēl dažus noriktēja stāvēt uz ielas un, ja kāda agresija iet vaļā, desot atpakaļ uz kodolu un teikt, ka nu ir tūtē (jancīgi, bet mobilo telefonu tad nebija). Vienīgais interesantais moments bija tad, kad kaut kur Smilšu ielā ierūcās fūre, lai pārstumotos uz citu vietu. Viss Doma laukums, pilns ar trokšņojošu publiku, uz sekundi apklusa.
Tā mēs tur pagrozījāmies, tad mūs nomainīja un devāmies brīvā pastaigā, iestiprinādamies ar bezmaksas pārtiku, kuru deva až uz visiem stūriem.
Turpmākajās dienās iestājās tāds kā vampīru dzīves ritms - pa nakti tupējām pie mums piešķirta ugunskura, gaismai austot, laidām uz kopmītnēm, pa dienu pagulējām un, tumsai iestājoties, atkal uz dežūru, kuras laikā modri blenzām uzraugāmās ēkas logos.
Es reiz trāpījos TV ekrānos, kad gāju skatīties, kā pie Doma baznīcas sliedes metina kopā, būvē tanku ežus.
Beigās sāka izskatīties, ka nekādas karadarbības nebūs un mēs pie ugunskura studējām Fortran grāmatiņas, jo tik jauki pārtrauktā sesija atsākās un eksāmeni nāca tik virsū. <\lj-cut>
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}