sirdnA

Bija neilgajā bērnībā muļķīgs atgadījums. Bija agrīnais pioniera vecums. Gadi astoņi. Vai deviņi. A varbūt visi desmit. Garajā ceļā uz mājām, tā pavisam pa vidu, pieslējās jauns kundziņš. Tagad vērtējot - gadus divdesmit divus, a varbūt visus divdesmit piecus vecs. Ar garu ievadu(nu, pionieris esi reāli brašs, arī kaklautam stūri tā ļoti glīti nožlembāti, nu riktīgi jauks, vienvārdsakot). Varbūt vari palīdzēt tuvu esošajā jaunceltnē piesegt? /Un tad dajebkuram pionierim bija skaidrs, ka, ja onka palūdz no stroikas ķieģeļus nozagt, tad tas ir dievam un partijai tīkams solis/. Vai kādam no viņiem, vismaz.

Iegājām visnotaļ pamestā būvē un tad tiku pārsteigts ar paziņojumu, ka man ir jāvelk bikses nost, jo esmu riktīgās sprukās. Paldies budam, lielais vairums no manu bērnības draugu vecākajiem brāļiem bija atsēdējuši pa vairākām reizēm un sapratu...eeeeeee...pamatdomu. Bija izstāstīta. Bija ļoti bail. Ļoti. Iebildu notikumu attīstībai. Un visnotaļ veiksmīgi.

Ik pa laikam šito atceros. Kā teicamu pieredzi. No Tās Reizes ir ļoti maz notikumu, kas var pārsteigt.