Neticu es tam kadram! Mīļš jau viņš ir bez gala, re, es te ļeptoju pa pilsētu, bez piecām minūtēm otrā invaliditāte un te pēkšņi - uzdesoju kalnā, ak prieks, ak gaviles! Kalns pie manām kājām, vī, kvī! Sublimējieties uz mani,re kā veca grabaža viens un divi uzkačājās, kalnā uzskrēja!
Dirst. Lai šodien uzdesotu kalnā, tev pagājušā nedēļā bija jāuzdeso trīsceturtdaļkalnā, pirms divām nedēļām puskalnā un pirms mēneša - ceturtdaļkalnā. Un šodien tu tīri labi zināji, ka uzdesosi tai kalnā, jo citu variantu vispār nav, desošana kalnā ir effing ikdiena un rutīna un tas kalns tev ir apnicis līdz lampiņai un katrs solis zināms, tu miegā varētu uzdesot kalnā, un tev nav ne mazākās motivācijas lēkāt pa augšu, vicināt savu piesvīdušo dvielīti un izlikties, ka tev tas pašam ir ahūnais pārsteigums.