Wed, Aug. 26th, 2009, 05:10 pm

Es varētu strādāt apbedīšanas sfērā. Atminos, kad noslīka viena mana klasesbiedrene, viņas bērēs es pirmoreiz izjutu to rimto un apskaidroto dvēseles stāvokli, kāds rodas, kad nevienam nav tiesību piepisties ar jautājumu, kāpēc man tik skābs ģīmis.

Thu, Aug. 27th, 2009, 09:42 am
[info]kangaroo

Nesen pa National Geography uzslēdzu raidījumu par Irāku. Tur bez visa pārējā parādīja arī pasaulē lielākos kapus Nadžafā. Nadžafā ir šiītu svētvieta, kur pravietis Ali tika nogalināts un visiem šiītiem skaitās liels gods tikt apbedītiem pēc iespējas tuvu viņa kapam. Tad nu tā viņi tur jau gadsimtiem tiek glabāti un šobrīd kapu teritorija ir virs 60 km2, kas ir ne daudz, ne maz- piektā daļa Rīgas administratīvās teritorijas. Vot tie ir kapi, ne tā kā mūsu Lielie (atļaušos pasmaidīt) kapi... Nu lūk, un tajos kapos ir tādi kā koordinatori- uzraugi. Onkas jau gados, kas tur paaudžu paaudzēs ar to nodarbojas. Pašreizējais boss ir 6 paaudze viņa dzimtā (iepriekš bija citu dzimtu uzraudzībā tas viss). Un tas boss no galvas zina kur kura dzimta tiek apbedīta, radu rakstu paaudžu paaudzēm un tā. Gandrīz jebkurš pasaules šiīts tādā vai citādā veidā ir viņa failos. Bet faili galvā. Vot tā ir riktīga staigājošā enciklopēdija. Tas, lūk, ir darbiņš apbedīšanas sfērā, kur ne tā kā nav tiesību piepisties, bet pa nopietnam cieņu izraisa.