sirdnA

Vispārīgas ziņas - tur ir pilns ar igauņiem.

Te ir ceļojuma shēma http://klab.lv/users/puce/117637.html#cutid1

Te būs mana versija:

Pirmā diena
Slepeni izripināmies no Rīgas. Slepeni, jo mazie ir atstāti mājā, un, lai šie nesarīkotu revolūciju, aizbraucam, kamēr viņi pastaigājas. Gan jau pēc dažiem gadiem ņemsim arī mazos, bet pagaidām tās būtu mocības visiem.
Pirmā pietura ir Siguldā, kur paēdam un sapērkamies Provīziju. Tai skaitā Bauskas alus pudeli, kas laimīgi apceļoja apkārt Igaunijai un tagad bauda pelnītu atpūtu ledusskapī.
Pirmā pietura - Kazugrava pie Cēsīm, dolomīta klints ar pāri plūstošu strautu. Pēc kartes atrodam mājas "Graviņas", kur tuvumā vajadzētu būt tam dabas objektam. Laipnais saimnieks nostāsta ceļu līdz Kazugravai - vispirms pa stāvu un dubļainu taku nošļūcam zemē, tad pa purvainu taciņu pa labi, līdz kādu pusotru metru plats strauts tek tai pāri. Uz augšu pa strautu, un klāt esam - klints, strauts, ūdens čalas. Laipnais saimnieks bija minējis "ceļu", pa kuru varot uzkāpt atpakaļ uz usnēm aizaugušu lauku līdzās mājām, to gan mēs meklējām labu brīdi. Izrādījās, turpat pie strauta vien bija. Atceļā satiekam vēl vienu ceļotāju ģimeni, uzmundrinājām viņus, ka uz pareizā ceļa vien ir. Viņi apgalvoja, ka te esot arī kādas mākslīgi radītas alas, bet vismaz pie tā ūdenskrituma nekā tamlīdzīga neredzēja. Laimīgi ietraušamies mašīnā un laižam tālāk - uz Raunas Staburagu.

Raunas staburags ir ērtāk pieejams - ar norādēm, auto stāvvietu, smukām kāpnēm un arī ar brīdinājumiem, lai rūpīgi izturamies pret to. Tie dolomīta veidojumi ir diezgan trausli, Kazugravas "staburagu" glābj apstāklis, ka tas nav tik ērti pieejams. Raunas apkārtne vispār ir diezgan gleznaina ar saviem kalniem un lejām. Auto stāvvietā kāds tēvocis pārdod suvenīrus - nažus ar koka spaliem. Viņš apgalvo, ka dzīvojis te visu mūžu, un viņam arvien te liekas skaisti. Es tēvocim ticu.

Pa Pleskavas šoseju beidzot dodamies uzbrukumā galvenajam mērķim - Igaunijai. Jau gabalu pirms robežas uzķeram igauņu radio, klausāmies, kā viņi tur vervelē, dikti jocīgi. Ceļš uz Veclaiceni ir tukšs un kluss, varbūt Līgovakara dēļ? Robežpunktā igauņu kundze papēta pases un autiņa papīrus, un viss - esam Igaunijā! Priecājamies un jūsmojam par katru pretīmbraucošu mašīnu vai gājēju - ikkaunis, rekur ikkaunis! Nogriežamies pa kreisi uz nākamo ceļojuma mērķi - Munameģi(Munamägi). Nu, tas kalns no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā"
Lāsma: "Es iedomājos kaut ko skaistu...Muna-meģis..."

Apkārtne pati par sevi ir pauguraina un skaista, ceļš arī neļauj garlaikoties, līkumo kā slieka. Arī paši ikkauņi gādā par izklaidēm - pretī brauc bruņu mašīna, uz kura satupušies kādi padsmit militāri ikkauņi un vēcina roķeles. Dižajam kalnam vispirms pabraucam garām, pumpainajā apkaimē tas nav īpaši pamanāms. Atgriežamies un vērojam ikkauņu kāzu tradīcijas - desmitiem ikkauņu (nu labi, igauņu) tautastērpos raušas augšā pa taku kalnā. Uzraušamies mēs arī. Kā jau paredzams, kalns ir noaudzis ar gruntīgām eglēm un redzēt neko nevar. Ir gan skatu tornis, bet par to jāmaksā 20 kronas, bet mums nav naudas. Kāzinieki izklaidējas - jaunais pāris rāpjas tornī, apakšā stāvošie ar viņiem priecīgi sabrēcas, tad uzsāk dziesmu. Mēs kāpjam no kalna zemē un braucam uz Tartu. Pa ceļam Vöru pilsētiņā uztankojamies ar kronām no Hansapank bankomāta, tie ir bieži sastopami.
Izrādās, arī Igaunijā atzīmē Jāņus un Tartu vakarā ir gluži izmirusi. Atrodam civilizācijas labumus - McDonald's un Statoil. Padzirdām autiņu, saēdamies burgerus un mobilizējam McDonald's kolektīvu naktsmāju meklējumos. Meitenes ir dikti palīdzīgas un ģenerē vairākas idejas, lai gan, kā jau vietējās, neko daudz jau nezin par viesnīcām. Beigās paši atrodam kādu hosteli, kur par 400 kronām mums izsniedz jauku istabu ar visādām civilizācijas ērtībām - dušu ar apsildāmu grīdu, virtuvīti, televizoru un Interneta pieslēgumu. Paskatāmies futbolu, iedzeram igauņu alu (Saku Original, labs).

Otrā diena

Nākamajā rītā pastaigājam pa Tartu. Pilsēta arvien kā izmirusi, 10-11 no rīta kluss un gandrīz neviena. Pati pilsēta ir skaista, senas un modernas ēkas, bet sāk drusku krist acīs dažas īpatnības, kas rādās esam kopējas visā Igaunijā:

- ielu nosaukumus un māju numurus tur redz labi ja uz katras desmitās vai divdesmitās ēkas, acīmredzot, tur tā nav obligāta prasība
- ielas un krustojumi ir kārtīgi sazīmēti, bet luksoforu skaits krustojumos ir absurds, katrā virzienā pa diviem trim luksoforiem vismaz, gājējiem un mašīnām atsevišķi. Tas vairāk traucē, nekā palīdz
- igauņiem ir tieksme būvēt, pēc manām domām, pilnīgi sviestaina izskata modernas baznīcas.

Pametam Tartu un braucam Peipusa ezera virzienā uz Kallaste pilsētiņu. Kallaste pievizināmies tuvāk Peipusam un ejam novērtēt. Pilnīgi normāla jūra - priežu meži, viļņi, ostas un ūdens līdz apvārsnim. Braucam uz augšu gar Peipusu. Piejūras efektu rada arī zvejnieku ciemati un pastāvīgie piedāvājumi nopirkt suitsi kala . Kala ir zivs, bet, kas ir suitsi, mēs tā arī neuzzinām, kad beidzot taisāmies pirkt, piedāvājums izbeidzas. Braucam gar Jõhvi pilsētu, kur dabūjam apbrīnot cilvēka roku darbus - milzonīgus šķembu kalnus. Tai nostūrī ap Kohtla-Jarve un Jõhvi šie paštaisītie kalni ir no vienas vietas, patiešām iespaidīgi. Gribam braukt uz Narvu pastaigāt pa cietoksni, kas tur esot, bet Tallinas-Narvas ceļu remontē, ik pa brīdim jābrauc ar 30 km stundā, jākratās pa izgrauzto ceļu. Igauņi ceļus labo ar vērienu - ceļa zīmes sola vēl desmitiem kilometru šādas izpriecas. Griežam ilksis atpakaļ un braucam Tallinas virzienā. Kartē atrodam ceļu, kas ved gar pašu jūru un braucam tur. Liekas, ka lielākā daļa Igaunijas ziemeļu krasta ir stāvas klintis ap 30 metru augstumā. Padsmit metrus no ceļa ir krauja, no kuras paveras varena panorāma, taisni žēl, ka man bail no augstuma. Turklāt esmu svēti pārliecināts, ka stāvam uz klints pārkares un negribu uzticēt savu tuklo ķermeni trauslajam dolomītam.
Daba izskatās mazliet nepierasti. Gar Peipusa ezeru bija tāds jūrai piedienīgs priežu mežs un smiltis, bet te aug lapu koki, daudz pīlādžu.
Braucam tālāk Tallinas virzienā un piestājam pie Valaste juga, Valastes ūdenskrituma. "Labiekārtots" dabas objekts - ir stāvlaukums, ceļmalas kafūzis un kāpnes, pa kurām nokāpt uz platformu ūdenskrituma priekšā. Skats bija varenākais mūsu ceļojumā, es tur varētu pavadīt vai veselu dienu! Neliela upīte (nu, arī tāds pusotra metra plats strauts) gāžas lejā no klints kraujas un kādus 17 metrus zemāk triecas klintīs. Platforma atrodas gaisā pretī ūdenskritumam un var novērtēt dolomīta slāņus un grandiozo bedri, ko izsitis ūdenskritums, skats ir fantastisks!
Ieskatāmies arī kafūzī, nekā tur nav, izņemot cenu listi - burģeris tāds, hotdogs šitāds, baterijas, filmas un prezervatīvi. Laikam dikti ievērojama sekstūrisma vieta, lai gan krūmi te ir pašķidri, zeme akmeņaina un arī pats kafūzis tāds neliels...nu, nezinu, no igauņiem jau visko var sagaidīt.
Laižam tālāk, nakamais punkts - Ehalkivi, milzu akmenis jūrā. Pie tā jāpiebrauc pa zemes ceļiem, vietām visai bedrainiem, un arī līdz pašam akmenim īsti netiekam. Līdz tam laikam var aizbrist, ja ir tāda vēlēšanās, bet mums tādas nebija, apbrīnojām to no kādu pārsimts metru atstatuma un braucām tālāk.
Vispār, dižakmeņiem Igaunijas ziemeļos ir laba dzīve. Pie mums tie pamazām slīkst mīkstajā zemē, bet tur tie čuč klints gultiņā un jūtas labi. Dodamies lejup uz Rakveres pilsētu, kas ne velti nosaukta par godu cīsiņiem - pilsētas malā ir veseli rajoni ar fermām. Izskatījās gan drusku pamestas. Rakverē gribam padzirdīt autiņu un taujājam pēc ceļa uz benzīntanku. Igauņi labprāt stāsta, bet igauniski...sekojam norādījumiem, protams, drusku apmaldāmies, bet beigās tomēr dabūjam savu petroleju. Rakvere izvietojusies ap paprāvu pauguru uz kura atrodas viduslaiku pils drupas un kolosāla buļļa skulptūra, no lejas izskatījās īpaši iespaidīga. Nolemjam vispirms paēst, tad rāpties kalnā.
Igauņu ēstuvju bizness neliekas īpaši attīstīts, Rakverē atrodam vienīgi biezu ēstuvi ar visādiem salmon steak a la ohrenjelo expensive paika un picēriju. Izvēlamies picēriju un lielāko dabonamo picas modeli. Kamēr cīnamies ar picu, saulīte nezkur pazūd un sāk pūst ņiprs vējiņš. Piebraucam pie pilskalna ar to Zobenbrāļu mītni un bleķa bifeli, uzkāpjam augšā, bet īpaši neuzkavējamies, jo sākas kārtīgs negaiss. Pagaidām, kamēr beidzas lielais brāziens un tad pa mērenu lietutiņu braucam uz Igaunijas tālāko ziemeļu punktu Lahemā nacionālajā parkā. Punktā nav nekas īpašs, izņemot pašu punktu, pastāvam, paskatāmies jūrā un braucam tālāk uz daudz ekskluzīvāku vietu - apdzīvotu vietu Muuksi. Kartē "i" burts bija paticis zem kādas upes un likās, ka tur rakstīts " ". Tāda ceļa zīme bija obligāti jānobildē, drusku žēl par to "i" burtu, bet nekas, bilde sanāca. Kaut kur tuvumā slapstījās arī Majakivi, kārtējais superakmenis, bet tas atrodas kaut kādos brikšņos dziļāk mežā. Pa salijušo mežu blandīties negribējās, braucām apjūsmot Jagala juga, Jagalas ūdenskritumu. 6 vai 7 metrus augsts un kādus 70 metrus plats, kārtīgs ūdenskritums. Tam var pieiet arī no apakšas klāt un novērtēt vēja brāzmas un rēkoņu, ko saceļ krītošais ūdens, iespaidīga vieta!
Jau vēls un sākām domāt par naktsmājām. Tuvumā atrodas Mardu pilsēta, tāds izplēties milzīgs guļamrajons. Vienā Mardu daļā, Kallaverē, arī uzgājām iestādi, kas nodarbojās ar razmeščeņije, kā apgalvoja pilsētas karte. Iestāde stilīga, tiešām, razmeščeņije. Kāda pusstunda pagāja, kamēr uzgājām administratori, kura sākumā mūs mēģināja par 300 kronām (ap 12 lati) razmesķīt vienā numerā, bet tam nevarēja durvis atmūķēt, tad razmesķīja citā. Noderēja līdzpaņemtā izolācijas lenta, varēja aizlipināt plaisas dušas kabīnē (tur apakšā esot elektrības sadale) un jauki mazgāties.

Trešā diena
Starp Kallavere un Tallinu pie Muuga ostas ir Kabelikivi, vēl viens dižakmens. To nu beidzot varējām aplūkot visā diženībā. Kabelikivi ielas galā ir stāvlaukums, no tā pa taciņu var aiziet līdz trim milzīgiem akmens bluķiem, no kuriem būdīgākais ir pats Kabelikivi. Gigantisks akmens, īsts kalns vienā personā. Papriecājušies par milzi, braucām uz pašu galvaspilsētu Tallinu, pastaigāt pa vecpilsētu.
Vecpilsēta, kā jau vecpilsētai pieklājas - vecas mājas, baznīcas, suvenīru bodes, alus un Vecā Tomasa meklējumi. Saglabājies daudz kas no viduslaiku nocietinājumiem, mūri un daudzi torņi. Varenākais pasākums bija kāpiens Oleviste baznīcā. Tā ir mūsu Pēterbaznīcas analogs - augsts tornis ar skatu laukumu. Pati baznīca ir 123.7 metrus augsta, skatu platforma (redeles ap jumta karnīzi) ir 60 metru augstumā. Ja esi uzkāpis Oleviste tornī, tad vari teikt, ka esi redzējis Tallinu, viss kaa uz delnas. Tikai pats kāpiens pasmags, 60 metrus rausties pa spirālveida kāpnēm nav vieglais pasākums. Liftu laikam tur nesanāk iekārtot, viss tornis pilns ar baļķu mežģīnēm, kas to visu pasākumu satur kopā.
No Tallinas braucām uz Türisalu klintīm, vēl viena krauja jūras malā. Ceļu interesantāku padara karte - dzīvē sastopamie apdzīvotu vietu nosaukumi kartē nav atrodami. Turklāt vēl pilsētas kvartāli, kas slejas tur, kur pēc kartes domām šalc zaļš mežs. Tomēr beidzot nonākam, kur vajag. Vieta ir skaista, un iecienīta - plaša panorāma, stāvvietā ugunskuru pēdas, atkritumi, un, diemžēl, arī degoša svece un ziedi kraujas malā...Var nokāpt lejā līdz pašai jūrai, kur no plakanajiem dolomīta gabaliņiem saliktas visādas zīmes, figūriņas un "te bija Vaņa" tipa uzraksti.
Nākamais punkts ir Keila juga, Keilas ūdenskritums. Tas atrodas Keila pilsētiņas parkā un ir visai līdzīgs Jagalas ūdenskritumam, varbūt kādu drusku sīkāks, bet tikai drusku. Izskatās, ka te kādreiz bijusi HES, ko tagad palēnām atjauno, tur plosījās ekskavators, pa gabalu likās, ka ar Latvenergo simboliku. Kad vajag binokli, tas parasti atrodas mašīnā. Pastaigājam pa pašu parku. Keilas upei te ir vairākas attekas, pār kurām iekārti tilti. Vienu aktīvi izmanto kāzu ceremonijās, viss nokarināts ar piekaramām atslēgām, uz kurām izgravēti mūžīgo mīlētāju vārdi. Viena kāzu delegācija tieši bija ieradusies atzīmēties - jaunais pāris tilta vidū bučojās, kamēr pārējie, līksmi bļaudami, šūpoja tiltu.
No Keilu braucām lejup uz Virtsu, ostas pilsētu, no kuras iet prāmis uz Saaremaa.
Prāmis darba dienās un svētdienās iet reizi stundā, mēs piebraucam akurāt tad, kad kārtējais prāmis atiet no piestātnes, laika līdz nakamajam reisam ir pietiekami. Nopērkam biļeti un, vadīdamies pēc iekšējās taisnības izjūtas, nostājamies kaut kādā autiņu rindā, tās tur ir vairākas. Beidzot ieripināmies prāmī un varam uzsākt jūras braucienu uz Muhu salu, kas tepat blakus vien rēgojas. Laiks ir rāms un jauks, ēdam saldējumus un sūcam kafijas un dzīve ir skaista.
Jūras ceļojums drīz beidzas un atkal ripojam. No Kuivastu ostas Muhu salā iznesas jautra mašīnu desa, kas laiž pa šoseju tālāk uz Saaremaa salu, desā atrodamies arī mēs. Satiksme uz šosejas vispār liekas pakārtota prāmim, ik pa stundai neliels autoizvirdums, pārējā laikā ir tukšs un kluss.
Muhu un Saaremaa savieno dambis. Dzīvē tas neizskatās tik smalks, kā kartē. Kartē apkārt ir zila jūra, dzīvē te ir purvs apkārt ceļam. Uz salas uzreiz var redzēt, ka esam citā teritorijā. Mežs ir jūtami zemāks, koki tādi pagreizi un tievi. Švaka zeme Muhu salā.
Saaremaa nogriežamies pa kreisi un caur Orisaare pilsētiņu dodamies aplūkot Maasi pilsdrupas. Drusku žēl man tā cietoksnīša. Uzcelts jaukā un mājīgā jūras krastā, tas pastāvēja kadus 160 gadus, tā saimnieki to vairākkārt postīja, lai citiem netiek un beigās riktīgi uzrāva gaisā. Tagad to atkal mēģina izrušināt no paugura laukā.
Talāk dodamies uz Kali meteorīta krāteri, kur reiz nojaucies debesu akmenis. Blieziens bijis nežēlīgs, dolomīta klintīs izrauta pamatīga, ap 100 metrus plata apaļa bedre, īsts krāteris. Centrā ideāli apaļš ezeriņš, kādus 20 metrus dziļš, lai gan cik zinu, līdz dibenam neviens īsti nav ticis.
Paliek vēls un sākam domāt par kārtējām naktsmājām. Ir jau telts līdzi, bet, ja ir iespējas čučēt gultiņās, gribētos tās izmantot. Aizbraucam līdz pašai Kuressaare (salas "galvaspilsēta"), pagrābjam naudiņu un dodamies uz ceļu dienvidaustrumu virzienā, kas kartē piezīmēts pilns ar hoteļiem, kempingiem un vēl nezko. Dabā hoteļi un kempingi ir paklīduši, palicis tikai "nezkas". Maļamies par kadiķu labirintiem un neatrodam nevienu kempingu. Starp citu, tie kadiķu meži ir simpātiska salas iezīme, man patīk.
Vienā brīdi maldu ceļi mūs izved līdz pašai jūrai, kur atrodas kāds dzīvs igaunis. Sarunā noskaidrojas, ka nekādu kempingu te nav, nebija un nebūs, telti celt neiesaku, moskīti apēdīs. OK, urbjam tālāk, līdz Vatsküla beidzot atrodam kādu viesu māju, kurā pārnakšņojam.

Ceturtā diena

No rīta dodamies uz Kuressaare smalkāko objektu, bīskapa pili. Apmeklēta vieta, kopā ar mums pa to klimst turistu grupas no Lietuvas, Somijas un arī dažas latviskas balsis dzird. Kārtīga nocietināta pils ar kāpnēm, zālēm un galerijām un ar tīri labu iespēju drusku apmaldīties. Izstaigājam pili, izstudējam stāstus par vēsturi, palūram lauvu bedrē, kur it kā esot turēti visādi rijīgi lopi notiesāto apēšanai. Mūsdienās viņi tur atskaņo negantu rēkoņu un man virs 10 metru dziļās bedres ir pavisam neomulīgi. Atvadas no pils kambarī iemūrētā inkvizitora un dodamies revidēt Kuresaares tirgu.
Protams, suvenīri - visādi koka ķiņķēziņi no kadiķa un akmens ķiņķēziņi no dolomīta. Un vilnas džemperi, mices, cimdi un zeķes lielā daudzumā, bet kaut kā neaktuāli vasaras sākumā.
Izstaigājuši tirgus, braucam uz Angla, kur čupā saliktas stāv piecas vējdzirnavas, Saaremaa modelis, ko var paņemt aiz astes un pagriezt pēc vajadzības un dāņu modelis, drusku lielāks un smagnējāks. Aktīva andelēšanās ar suvenīriem un bērnu rotaļu laukums, kur par 8 kronām var izšūpoties visādās ietaisēs - laivās, tīklos. Vieta izskatās iecienīta; kamēr mēs sēdam un ieturam pusdienu, piebrauc kādi 3 busi ar visādās valodās pļāpājošiem ļaudīm. Pec Angla sākam kustēt uz māju pusi, šai gadījumā, uz Kuivastu ostu.
Uz prāmi izskatās krietns bars savācies, bet atbrauc divreiz lielāks aparāts, nekā vakarējais un vietas pietiek visiem. Turklāt arī cena nezkādēļ ir zemāka (pēc loģikas tak vajadzētu otrādi, par izkļušanu no salas maksāt dārgāk! 8))
No Virtsu braucam uz Pērnavu. Pamanāmas vairākas mašīnas ar Latvijas numuriem, liekas, ka tās brauc jūtami ātrāk par igauniski numurētajām...Mēs, bīdamies igauņu ceļu policijas, visu ceļu nobraucām dikti godīgi un konstatējām, ka mūsu autiņam 90 km stundā ir daudz ekonomiskāks ātrums par ierastajiem 100-110, benzīna patēriņš daudz zemāks.
Pērnavā apstājamies saliet benzīnu un iekost, un ripinām tālāk uz Ainažiem. Ainažos robežsardzes tante pārskaita mūsu pases un pamet ar roku - brauciet.
Sveika, dzimtene!

Nu, un tālāk uz Rīgu.

Mājās mašīna ziņo par 1510 nobrauktiem kilometriem.

Atgriezties mājās pēc ceļojuma vienmēr ir mazliet ērmīgi...



Tā lūk...8))