sirdnA

Mnja. Gribēju būt gudrāks par Lielo Brāli, aplauzos, kā jau sīkiem krabīšiem pienākas. Savā nesaprātīgā lepnībā domāju - a nah man personalizētu transporta biļeti? Nepersonalizētu varu i bērniem mantojumā atstāt, i draugam aizdot, i slikti cilvēki neizpētīs, kur un cikos es braucu. Dzīvošu ar nepersonalizētu, būšu gudrāks par visiem.

Bet Lielais Brālis ir vieds kā krauklis Nevermōrs. Nepersonalizētās biļetes ir brīvi pieietamas visiem interesentiem, viņš ķērc. Re, piemēram autostacijā šodien stāvēja kādi piecdesmit metri ar nešpetniem interesentiem, acīmredzami īgniem.

Es pagaidām pabraukāšu ar dzeltenu biļetīti.

Rinda manī atsauca nostaļģiju pēc saldajiem padomju laikiem, kad bija viss, ieskaitot pircēja vizītkartes (man vēl tagad pa māju mētājas), par taloniem varēja dabūt x vienības šņabja, sviesta, cukura un ziepju, ja paveicās uzmeklēt veikalu, kurā produkti bija un pietika pacietības nīkt rindā.

Lielais Brālis - Sirdna, 1:0.