Mākslas, kultūras un tunča konservu eksperta piezīmes.

Klīstot internetos, uzdūros ziņai, ka iet gaisā seriāls par Neil Gaiman "American Gods" tēmu. Grāmata man visai iepatikās (izņemot, protams, vietu, kur amerikāņi mēģina runāt krieviski, bet tas ir neizbēgams pasaules ļaunums, esmu jau pie tā pieradis, kā ar laiku mēdz pierast pie cirvja pierē un dunča plaušās). Anyway, ar skubu metos skatīties uz pirmo sēriju.

Seriāls man pārstāja patikt kaut kur padsmitajā sekundē, kad indiāņi no meldriem vienu vikingu ar bultām par ezīti pataisīja. Kam tāds fufelis bija vajadzīgs? Komiski, protams, bet šī nevienā vietā nav komēdija. Xdesmitajā sekundē pa gaisu lidoja nocirsta roka ar zobinu. Ko tā roka izdarīja, skatieties paši, bet šis epohālais idiotisms manī nogalināja ticību labajam. Kādā veidā tā vispār ieguva šo trajektoriju...eh.

Seriāls liekas pārliekam iespaidojies no troņu spēlēm.

Galvenais varonis ir absolūti nekāds, pfe uz viņu. Trešdienas kungs ir kudi ņi šlo, varbūt viņa dēļ piecietīšu šo ņirgāšanos par tīri labu grāmatu.

Viss pagalam, es jau sen teicu, un taisnība man ir.

Vispirms es vairs nejaudāju ne vārda uzrakstīt bez drukas kļūdām, viss jāpārlasa pa 10 reizēm. Tad tekstos neuztveru ne pusi informācijas. Man teikto arī pa lielam laižu gar ausīm, lai gan pašam liekas, ka cītīgi klausos. Nē, es lasu un klausos cītīgi, tikai lielāko daļu no manu dilstošā uzmanības un intelekta resursa apēd Apvienotais tarakānu orķestris manā apziņā. Pamatā dzirdu tikai to.

Polārlapsa un sabrukums, ka es saku. Kad mani satiksiet, apžēlojieties par nesakarīgi vervelējošo vīreli, iedodiet viņam kādu maizīti (ar aknu pastēti, ja drīkst) pagrauzt, varbūt padzerties arī, ej nu sazini, kad es to darīju beidzamo reizi.