Je suis unpy

Polterkukainis.

Vakar, tātad, pēc smagiem dienas darbiem laižos laimīgā luterāņa dusā, kad sadzirdu istabā negantu kukaiņa dūkšanu. Nu, it kā apkārt lidinātos kāda no tām zilajām sūdumušām, vai arī kārtīgs pilnsvara sirsenis. Ieslēdzu gaismu, istabā neviena nav, trobelis turpinās. Pie tam izklausās tā, it kā tas lops būtu kaut kur iesprūdis un dauzītos pret kādiem šķēršļiem. Pie loga neviena nav, gaisā nav, nekur nekā, tikai troksnis. Sāk likties, ka tas nāk no pagultes. Izmētāju mēbeles pa istabu, troksnis tā kā kļūst skaļāks. Uz grīdas ir žurnālu čupa, varbūt sirsenis iesprūdis tajā? Es dauzu pa čupu ar pabiezu grāmatu, kurai neviens irsis cauri neizkodīsies. Kukainis aiz cieņas pret manām pūlēm paklusē, tad atkal sāk savu dūkšanu. Liekas, ka skaņas nāk no sienām, drošības pēc piekauju tapetes. Troksnis turpinās, neviena kukaiņa redzes lokā, jau trešo reizi izpētu visu istabu, nekā. Pārdomāju, kura psihiskā kaite ar kukaiņiem man labāk patiktu, atminos filmas, kurās nelaimīgie nodīrā sev ādu, jo domā, ka zem tās ir kukaiņi. Uz atvadām piekauju tapetes, žurnālus un naktsskapīti, sastumju mēbeles vietā, un pēc īsas lūgsnas ("Mīļais debesu tēvs, sasper to mūdzi lupatās, paldies, ar cieņu, sirdna") eju gulēt, lai nāk, kas nākdams.

It kā pamodos.