Khme! /atkrekstas un pārdomā, kurā orgānā tagad sāp, aknās vai aklajā zarnā? Abos?/ Par mūsdienu jaunatni, tātad.

Vakar biju iemaldījies cilvēku pūlī, kurš nezkāpēc sastāvēja no vairākiem simtiem jauniešu. No tādas jaunības koncentrācijas man sapampa gļotādas, tāpēc es paslēpos aiz šokolādes automāta un piesardzīgi vēroju sabiedrību.

Daudzi jaunskungi uzaudzējuši cienījama garuma bārdas un matos uztaisījuši to modīgo pričeni, kad sānus izskuj un priekšmatus pārķemmē pļeškai pāri. Pie sevis pasmīkņāju, kā šamie pēc pārdesmit gadiem brēks, lai izdzēš viņu fotogrāfijas, jo nespēs uz sevi paskatīties, bet tas ir normāli, tā piedienas. Mani vairāk samulsināja jaunietes, kuras savā vairumā izskatījās pēc sitienam atvēzta cirvja. Efektīvas un skarbas, jamās nēsājās pa apkaimi, šķeldamas gaisu ar savām nešpetnajām un negantajām brillēm.

Visi runā par darbu. Blabla, es daudz strādāju, rīt, vakar un šodien, blabla, trīsdesmit stundas bez miega, blabla, vēl trīsdesmit palikušas. Tāds iespaids, ka jamās strādājušas pēdējos desmit gadus bez miega, kaut kādas fantastiskas mahinācijas rezultātā izkarojušas sev pāris brīvas stundas, pēc kurām metīsies pa taisno pie virpas. Bet tas nav teikts ar nožēlu vai nogurumu, hoho, šīs ledus un betona valkīras nepazīst nogurumu, nedrošību un neziņu, hā, viņas to vien gaida, lai mestos liktenim pie rīkles, izrautu no, iespļautu viņam kaklā un uzvaroši vicinātu pa gaisu viņa nevarīgo ķermenīti.

Karoč, kaut kādi neganti tie jaunieši mūsu dienās. Vai arī tas bija tā saucamais nācijas krējums, kurš a)saprot pa angliskam un b)neuzskata, ka smiekli ir stulbības pazīme?