Minjoni, Šreks, Karlsons un Vinnijs Pūks - visi pozitīvie tēli ir resni.

Lai gan par minjoniem es kaut ko lāga nesaprotu. OK, viņi ir mazi un jocīgi vervelē, bet viņu virsuzdevums tomēr ir aizdomīgs un nesaprotams - atrast lielāko maitasgabalu un ielīst viņā dziļi un bez ziepēm. Ja atmet viņu jocīgo valodu un neatvairāmi pievilcīgo tuklumu, viņi ir galīgi...es nezinu, kas, bet galīgi.

Klauni ir štrunts, bet ir viena lieta, kas man liek justies traki neomulīgi. Manekeni. Tās cilvēkveida lelles veikalos.

Nē, kamēr šie ir aiz stikla un drošā attālumā, tikmēr nekas. Bet cieši blakus tādam atrasties negribas nemaz, un būt ieslēgtam telpā ar manekeniem man varētu izraisīt mazu, toties nejauku paniku.

Koncertā jūtos iederīgāks, nekā vairums pārējās publikas, jo Dylan Moran runā par sevi un mani - veciem, resniem un mirstošiem...8)

Cerams, ka tas īru rupucis nemēginās aizšmaukt ātrāk, sāka 20 minūtes vēlāk.