Man ir kaut kāda organisma īpatnība, ka es nejaudāju ilgi runāt pa mobilo. Desmit minūtes ir spīdzināšana, ziniet. Un ne jau garīgu problēmu dēļ, lai gan kā nu bez tām. Vienkārši neesmu ieviesis brīvroku sistēmu, mea culpa, un tāpēc runāju pa telefonu pa vecu ļaužu modei - turēdams to pie auss.

Varbūt pie vainas ir mana kleinā stāja (tajā es vainoju pundurus, kuru dēļ uz planētas neražo manam augumam piemērotas mēbeles un vispār neko, ok, mēbeles jātaisa pašam, ko arī darīšu garos ziemas vakaros, apledojušiem punduriem grabot pret loga rūtīm), lūk, vai arī esmu neticami stiprs un mani muskuļi no tā sametas kunkuļos, bet es fiziski nejaudāju noturēt telefonu pie auss ilgāk par minūtēm piecām. Pēc tam man sāk sāpēt roka, aizvien baisāk un mokošāk, tad es to atbalstu ar otru roku, es atspiežos pret mājas sienu, galdu, grīdu vai kaudzē sakrautiem punduriem. Es mēģinu turēt telefonu pie otras auss, bet otra auss nav radusi dzirdēt telefonu un atsakās uztvert informāciju.

Tādas, lūk, 21.gadsimta problēmas.