Nu, ko. Pēc ilgas un grūtas slimības Sauda Arābijas karalis atliecās, bet sirdna izķepurojās, lai gan labāk laikam būtu bijis otrādi. Bet fakts paliek fakts. Karalis ir miris, lai dzīvo, kas pāri palicis. Gandrīz visu janvāri novāļājos pa mājām, ziema gandrīz pagājusi. Rentgenā atzina, ka esmu bez redzamām patoloģijām. Šausmas. Neredzamās patoloģijas ir daudz bīstamākas, un arī tablešu pret tām nav.

Izlīst ārā no mājas ir labi, izrādās, ka pasaulē ir vēl kādi cilvēki. Pie ārsta rindā trako pūlis. Es ar lepnumu viņus apskatu un pie sevis plātos, ka biju slims jau tad, kad tas vēl nebija stilīgi. Pirmo reizi aizejot pie ārsta, tur gandrīz neviena nebija.

Par medicīnu runājot.

Biju dzirdējis, ka šokolāde suņiem ir indīga, attiecīgi, ja mājās parādījās šokolāde, es, klukstēdams kā slima vista, skraidīju pa māju, sludinādams, ka suņam šokolādi nedot. Jutos bezgala muļķīgi, bet esmu pie tādas sajūtas pieradis.

Protams, ka pienāca brīdis, kad tas sivēns pieklupa pie šokolādes un aprija kādus gramus 100. Izdarīju dažus pētījumus un atradu tīklos kalkulatoru, kurš apgalvoja, ka 11 kg smags sunis, apēdot 100 gramu piena šokolādes, ir saģiftējies tā pavisam drusku, un, ticamākais, būs dzīvotājs.

Tā arī notika. Sunīts pēc dažām stundām sāka intensīvi dzert un intensīvi čurāt, maķenīt pavēma un tad pa nakti, viss trīcēdams un sirsniņu dauzīdams, ielīda pie mums gultā un par godu ārkārtas situācijai netika izmests ārā.

Akurāt, kā pēc kalkulatora.

Laba lieta, internets.