Tāda pelēka diena. Taisni prasās pēc viena.

Ierosinu pacelt glāzes par dvēseles nemirstību.

Cita starpā, sēdot 5.trolejbusā kaut kur uz tilta, izlasīju Feisbukā kārtējo saldeni garīgo sentenci par to, ka prāts domā un kļūdās, bet dvēsele visu zina un nekad nekļūdās. Sapratu, ka man nav ne dvēseles, ne prāta. Baznīcā man negribas, bet atejisti apsaukās mani par muļķi un rādīs ar pirkstiem. Nu i briesmīgi vajadzēja. Sēdēšu 5.trolejbusā, līdz entropija mūs šķirs.

Vīkendā bija līnijdeju pasākums Cēsīs. Pats pasākums ir iegājis pasaules kultūras vēsturē kā mana baisā izgāšanās nācijas priekšā, tāpēc tas nav interesanti. Toties pa dienu apmeklējām Āraišu ezerpili.

Āraišu ezerpils var sagādāt zināmu vilšanos, ja jums ir kaut kādas ilūzijas par vārdu "pils". Ja nē, tad tas ir simpātisks mazu būdiņu pudurītis purvainā ezera kaktiņā. Senie latvji bija apmēram metru gari, cik var spriest pēc būdiņu izmēriem. Kā viņi vēlāk cēla tās pilsdrupas turpat blakus, nav īsti skaidrs. Mēs zinātniski izrēķinājām, ka viņi atstiepa vidēji katrs piecus akmens bluķus un tad atstiepās paši, būdami sīki un nīkulīgi.

Tad bijām Cēsu koncertzālē, kas ir ļoti smalka iestāde. No akustikām neko daudz nesaprotu, bet dāmu pašdarbnieku koris, kurš rāva vaļā daudz baltu dieniņu laimiņas, skanēja kā riktīgs Ave Sols, nudien. Visādas tehnikas no vienas vietas. Staigājam pa gludo zāles grīdu, bet izrādās, ka zem tās ir krēslu rindas un orķestra bedre, kuru var materializēt ar pogas spiešanu. Galvenais apbrīnas objekts ir krēsli, kuri arī esot ļoti akustiski, apvilkti ar bizona ādu no pašas Amērikas, attiecīgi maksājot katrs 500 latus.

Cerams, ka viss beigsies labi.