sirdnA

Tāda pelēka diena. Taisni prasās pēc viena.

Ierosinu pacelt glāzes par dvēseles nemirstību.

Cita starpā, sēdot 5.trolejbusā kaut kur uz tilta, izlasīju Feisbukā kārtējo saldeni garīgo sentenci par to, ka prāts domā un kļūdās, bet dvēsele visu zina un nekad nekļūdās. Sapratu, ka man nav ne dvēseles, ne prāta. Baznīcā man negribas, bet atejisti apsaukās mani par muļķi un rādīs ar pirkstiem. Nu i briesmīgi vajadzēja. Sēdēšu 5.trolejbusā, līdz entropija mūs šķirs.