Viņās sendienās gauži apskaudu tos jauniešus, kuri dzīvojās pa blakus esošo bērnu namu. Es arī tur reizēm dzīvojos, ibo mamma tur strādāja un mani jau kaut kur bija jāliek, vai ne? A tur ērti, pa rokai. Jautra kompānija. Es tur vienreiz apčurājos no smiekliem, trū storī.

Kas nekaiš tādiem dzīves pamestajiem, tā es spriedu. Viņus liek mierā, dod ēst un spēlēties visādas mantiņas, konfekte, ne dzīve! Ko viņi dara jaukos svētdienas rītos? Nope, viņi nedomā, vai tēvs māti nositīs un jāskrien pie kaimiņiem, lai palīdz savākt līķi, vai arī šoreiz nē, un nevajag tramdīt cilvēkus. Un pēc tam visu dienu, mēnesi un gadu nestrādā mātei par vienīgo prieku uz pasaules, un ik pa brīdim neiet klausīties, vai tēvs tomēr nav aizrijies ar vēmekļiem un beidzot nolicis karoti. Viņi uzēd brokastis, skraidelē pa stadionu un skatās multenes, nevis pārmeklē kurinātavu, skolas virtuvi un šķūņus, lai savāktu veco lopu un vilktu mājās. Es bērnībā negribēju brālīti vai māsiņu. Es gribēju būt bārenis.

Mūsdienās vispār afigeķ. Psihologi priekšā un darbaudzinātāji pakaļā, še tev, cilvēk, atbalsts un stutes no visām pusēm un neviena psihopāta, kurš tev jāmīl, sīkais krupi!

Pieņemu, ka nav maizes bez garozas un arī bāreņiem ir savas problēmas, kuras mani, atklāti sakot, satrauc tikpat, cik viņus satrauc manējās.