Senās dienās, kad vēl gāju skolā, es ēdu brokastis, kuras sastāvēja no kaut kā graužama un kaut kā dzerama. Dzeramais parasti bija tēja vai miežu kafijas dzēriens.

Kafija man patika labāk, jo, kad tajā ielēja pienu, iebēra cukuru un samaisīja, tur virsū bija tādi burbulīši, kuri sākumā griezās centrā, bet pēc tam pamazām izpletās pa visu krūzi un salipa pie sienām. Es izdomāju, ka tā ir kosmosa kuģu flote, kuru pa kuģim vien ierauj melnajos caurumos. Tējai bija citas fizikālās īpašības, kosmosa kataklizmas nemodelējās tik jauki.

Vēl es rīkoju sacensības cukura izmaisīšanā starp savu kreiso un labo roku. Viena no viņām uzvarēja, bet es nekādi neatceros, kura īsti.

Re, beidzot ir pienācis laiks, kad es nepārdzīvoju, ka neesmu sasniedzis izcilus rezultātus sportā. Ikrīta pamošanas rituālā tā parasti bija septītā vai astotā doma par visu to, ko neesmu izdarījis, kaut kur starp iztīrītiem zobiem un meditāciju.

Ja es būtu izcils sportists, man tagad būtu jābrauc uz Sočiem uzstāties, bet negribētos nemaz. Ja tur kaut ko neuzraus gaisā, vai tīri kārtības labad nenošaus dažus sportistus, kuri neievēros komandanta stundu, būs dikti savādi.

Abet tagad visi kreņķi atkrīt!

Un, jā, mūsu mājsaimniecībā beidzot ir ieviests eiro. Slaukot grīdu, atrodas nevis santīmi, bet centi.