Re, beidzot ir pienācis laiks, kad es nepārdzīvoju, ka neesmu sasniedzis izcilus rezultātus sportā. Ikrīta pamošanas rituālā tā parasti bija septītā vai astotā doma par visu to, ko neesmu izdarījis, kaut kur starp iztīrītiem zobiem un meditāciju.
Ja es būtu izcils sportists, man tagad būtu jābrauc uz Sočiem uzstāties, bet negribētos nemaz. Ja tur kaut ko neuzraus gaisā, vai tīri kārtības labad nenošaus dažus sportistus, kuri neievēros komandanta stundu, būs dikti savādi.
Abet tagad visi kreņķi atkrīt!