Mēs redzam gaismu. Mēs neredzam ekrānus, galdus, kokus, mākoņus, automašīnas un pusporciju griķu pusdienās, tos mēs nekad neesam redzējuši un neredzēsim. Mēs redzam gaismu, kura atsitusies no šiem priekšmetiem un trāpījusi akurāt tai melnumā, kas acij pa vidu. Vai arī gaismu, ko izstaro ekrāns. Bet ne pašu ekrānu. Tikai gaismu. Draugi, draudzenes, sievas, vīri, bērni un bomži - mēs viņus nekad neesam redzējuši. Tikai fotonus, kuri kaut kad atlēca no viņiem un iesprūda redzes nervā. Kamēr bilde aiziet līdz smadzenēm, kamēr septiņpadsmit centri un puse galvas no izejmateriāla salīmē saprotamu video, paiet laiks. Viss, ko mēs redzam, ir vakardienas gaisma.

Reiz lasīju viena ārzemnieka pārspriedumus par to, ka latvieši ir īgņas un rūgumpodi. Neapskatīsim faktu, ka jamais dzīvojās pa Rīgu un precīzāk būtu bijis teikt, ka krievi ir īgņas un rūgumpodi. Tas nu tā.

Viena no viņa spožajām idejām, kā "satuvināties" ar kaut jel ko, bija piesieties suņu īpašniekiem, kuri izveduši savus zvērus nolikt kluci. Teorijā pietiek suņa īpašniekam pateikt: "Vaj, ku muks cunīc!" un nevīstoša draudzība ar bārbekujiem, kopīgiem ceļojumiem, bērnu savstarpēju izprecināšanu un bērēm kopējā zārkā ir garantēta. Praksē īblis, kurš sešos no rīta mēģināja uzmākties bezvainīgiem cilvēkiem, tika atšūts sev par lielu īblisku pārsteigumu.

Ko es ar to gribēju teikt? Da neko. Vienkārši no rīta klumpačoju gar viena akmens veča galvu, kas izrādījās Sudrabu Edžus, un izdzirdēju pāris suņotājus tīri draudzīgi sarunājamies. Angliski, ar Ņujorkas akcentu. Ko arī vajadzēja pierādīt.