Mēs redzam gaismu. Mēs neredzam ekrānus, galdus, kokus, mākoņus, automašīnas un pusporciju griķu pusdienās, tos mēs nekad neesam redzējuši un neredzēsim. Mēs redzam gaismu, kura atsitusies no šiem priekšmetiem un trāpījusi akurāt tai melnumā, kas acij pa vidu. Vai arī gaismu, ko izstaro ekrāns. Bet ne pašu ekrānu. Tikai gaismu. Draugi, draudzenes, sievas, vīri, bērni un bomži - mēs viņus nekad neesam redzējuši. Tikai fotonus, kuri kaut kad atlēca no viņiem un iesprūda redzes nervā. Kamēr bilde aiziet līdz smadzenēm, kamēr septiņpadsmit centri un puse galvas no izejmateriāla salīmē saprotamu video, paiet laiks. Viss, ko mēs redzam, ir vakardienas gaisma.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}