Vēl viena lieta, kura man patīk pārnēsājamajā viedtālrunī, ir mobilie (pārnēsājamie?) klienti (lietotājstarpnes?), piemēram Sejasgrāmatai. Daiļi un vienkārši, bez liekas informācijas un...kā latviski ir vipendrions?

Sejasgrāmatas parastais skats, kas pieejams tīklā, ir atsevišķa tēma, kuru man nav motivācijas izstudēt. Jau senos laikos, pirms gadiem pieciem, tas interfeiss bija vismaz vienkāršāks, lai arī nestrādāja. Tagad tas ir tik sarežģīts, ka man nav nekādas vēlēšanās noskaidrot, vai strādā, vai ne.

Runājot par izklaidi, reiz lasīju par kādu vecticībnieku ģimeni, kura trīsdesmitajos gados iemukusi dziļi taigā un tur dzīvojusi labu laiku pilnīgā nošķirtībā. Ne pasaules kara, ne televizora nezinādami. Ja pareizi atceros, kādos septiņdesmitajos gados ģeologu ekspedīcija uztrāpījusies šiem virsū.

Galvenā izklaide vientuļniekiem esot bijusi stāstīšana, ko kurš pa nakti ir sapņos redzējis.