Darbīga diena līdz šim. No rīta (7 no rīta) saņēmu rokās visu savu vīrišķību un aizripoju uz pļavu šaudīties. Sasodītā kārtā viena bulta tā arī neatradās, bet gan jau. Varbūt tur izaugs bultu koks? Toties atklāju labāku kāju stāvokli un tas ir labi

Jaunietes velosipēda priekšējā riepa nepumpējas neparko, aizstiepām uz servisu. Tur iet vaļā sodoms ar gomoru, visiem jāremontē savi dzelzs kamieļi, un tūdaliņ. Ideja - apmāciet bezdarbiekus remontēt lisapēdus. Vismaz pēc tā, ko es redzēju ZZK Imantā - paliks stāvus bagāti.

Jo lisapēds nav tas, kas mūsu dienās - rāmis, divi riteņi, zobrati, ķēde, dakša, stūre, pakaļas noliekamais. Tagad ir trosītes un šmosītes, nakladkas, federes, kuras netiek mainītas, bet gan jāpērk kopā ar lisapēdu...vārdu sakot, viss kļuvis sarežgīts. Dzirdēju daudz sirdi plosošu stāstu, sevišķi no tā raudulīgā kunga aiz manis, kurš bija izbraukājis visu Rīgu un bija nolēmis šeit palikt, jo laime tāpat nav sasniedzama.

Nepamet doma, ka es rindā stāvu ilgāk, nekā jauniete savā mūžā ar to riteni vizināsies.

Mājās notiek gatavošanās vecumdienām, kad mēs, zaudējuši cerības izsviest bērnus no mājas, aizvāksimies paši un gatavosim dīvainas lietas. Šoreiz puķkāposti zilā siera mērcē ar tomātskumbriju maizīti.

Aplam gardi, aplausi puce!