Bijām Ventspilī, izklaidēt bērneļus. Sīkie sajūsmā, Eduardam, kā jau parasti, tas izpaužas vētraināk. Apstājamies ielas malā un šis nesas apkārt mašīnai atvērt man durvis, tobiš, izskrien uz ielas braucošas mašīnas priekšā. Visi izdzīvoja.
Veikalā mēģinām atrast cilvēcīgu izmēru peldbikses. Tādu, dabiski, nav un nākas iegādāties kaut kādu augstās modes aksesuāru, kurš saucas "peldšorti". Laiks ir nomācies un, kad uz slapja peldšorta akvaparkā uzzēģelē ņiprs vējiņš, nefrīta zizlis, ja saprotat, ko es ar to domāju, sačervelējas ne pa jokam. Bet laiks uzlabojas. Sīkie vēl pavizinās ar kamerām no Lemberga hūtes un izrāpojas pa Ventspils pils muzeju.
Pie muzeja kāda tautu meita piedāvā šaudīties ar loku. Iemaksāju savus 2 latus un dabūju tiesības izšaut desmit bultas. Pēdējā trāpa vai pašā centrā, par ko es dabūju plakanu akmeni ar zeltītu uzrakstu "Ventspils" un uzkrāsotu bultu. Jūtos milzīgi lepns, mani lokšāvēja gēni priecīgi vibrē un gara acīm redzu sevi nākamajās Olimpiskajās spēlēs šaudāmies kā jaunu dievu. Enija lepojas vēl vairāk. Kad pēcpusdienā valstos pa gultu, viņa mani demonstrē savām draudzenēm un čukstus izklāsta galvenos faktus no manas biogrāfijas: "Skaties, tas ir mans tētis! Kāds viņam resns vēders! Un viņš dabūja medaļu par nnnn..pššš!", viņa plātās ar rokām, rādot loka šaušanu.
Mazie dzīvojas pie vectēva un izpildās vietējā bērnu sabiedrībā. Interesanti jau nu bez gala. Dažas lietas nemainās vēl no manas bērnības - apkārtnes sīkiem riteņi ir vai nu salauzti vai nozagti un pēc tam salauzti. Izņemot manējo.
Tad mazliet pabijām Kuldīgā, principa pēc iegājām novadpētniecības muzejā. Uz tā telpām pārvācies arī kāršu muzejs, interesanti. Novadpētniecības muzejs gan kaut kāds tukšāks, nekā es to atceros.
Pie apvedceļa ir Sauleskalni, kur rakstnieks saaudzējis visādas dendrolietas, izstaigājam arī tos. Tagad tur ir Bed & Breakfast.
Pēc bērnu izklaides seko Bauskas kantrī festivāls. Visādas grupas dzied un muzicē, pa skatuvi šīberē parasti dejotāji un matricā izpildās līnijdejotāji. Tas ir tas, kas mani apbur līnijdejās kā šitādās - stāv juceklīgs cilvēku bars, kaut ko mēļo un izpilda Brauna kustības. Viens vai divi uzsāk kustību, kaut kas noņirb un jucekļa vietā ir rindas un kolonnas, kuras kustas vienā ritmā. Mans ir fascinēts.
Dejojam tāpat, sava prieka pēc. Pāris reizes gan ir tā oficiāli jāuznāk uz skatuves un jāuzrauj kaut kas no saraksta. Kā par nelaimi, nosacītais dress-code ir melni krekli un baltas bikses. Man ir vieglas baltas bikšeles un es svīstu kā nezin kas. Rezultātā pēc dažām dejām saulē krekls ir slapjš pilnībā un bikses ir slapjas no jostas līdz ceļiem, un es nejūtos patiesi omulīgi. Pirmajā dienā nolīdu nost, otrajā nodomāju, ka neiešu vis un nodejoju visu, ko nu mācēju. Priekšnesuma estētiskā puse cieta, bet tas nekas.
Tā tās dienas pagāja. Daļa tautas nakšņoja turpat pie pilsdrupām, mēs braucām uz Rīgu. Duša, personīgā gultiņa un spilventiņš tomēr ir nedziestošas vērtības, kuras ir tik svētas, ka par tām nav pat jācīnās ar citādi domājošajiem, jo tādu nav.
Tagad lēnām atgriežos darbos, retajā vaļas brīdī šo visu pierakstīdams.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}