Apbrīnoju dažu cilvēku vērību un uztveres spējas.

Sacīsim, atstāstot notikumus uz šosejām, dzird stāstām, ka, es, re, braucu, pretī nāk viens kobalta zils 2001.gada Audi ar aprūsējušu kreiso aizmugurējo spārnu, pie stūres blondīne pagājušās sezonas brillēs, zilā jakā un gredzeniem pirkstos, kaut ko runā ar blakussēdētāju, arī blondīni, lai arī melnās saknes jau rēgojas, kura nemaz neklausās, bet raksta īsziņu mobilajā.

Un tas notiek, maucot pa šoseju, divas mašīnas pretī viena otrai, summārais ātrums 200 km/h, un tas saskatīšanās brīdis ir sekundes mikrodaļas, kurās es parasti pagūstu tikai ievērot, ka tur ir kaut kāds tumšs autiņš, bet aiz vējstikla atspīdumiem pat neredzu vai tur vispār kāds sēž, tikai labticīgi pieņemu.

I kā tie cilvēki pagūst šito visu atšifrēt un pie tam vēl ceļa bedres skaitīt un līkumos ierakstīties?

Man tādos brīžos ir skumji par sevi, ka sastāvu no bremžu šķidruma.