Dailes teātris, mīklaini - tas viss vai tomēr vēl kaut kam jābūt? Vērmanes dārzs kā teiksmaina pūķa zarnu trakts - raibas uguntiņas, tumsa un burkšķināšanās. Operas strūklaka visnotaļ smuki ielikta burbulī, tas bija smalki. Daudz cilvēku.

Makdnonalda tualetes, dāmu nodaļa, lēni. "Visu Latvijai kāto" gar logu, man liekas, ka daudzi simti vai pat viss tūkstotis. Bastejkalns, Kongresu nama piramīdas, uguns attēls gandrīz vai silda. Nacionālais teātris raibs un košs, Rīgas pils spoži balta.

Doma laukums. Melngalvju nama koncerts, aplam labi izdevies, manuprāt. Akmens tilts un salūts.

Ar to salūtu gan lāga nesanāca. Kamēr sagaidījām, nešķīsti nosalām, un tad šis nekādi negrib sākties, bišķi papurkšķina un apklust, tad vēl bišķi. Mazie nosala zili lillā, gājām prom. Pār plecu vēl redzēju, ka nu jau sāk kurināt pa riktīgam, bet ko nu vairs.