Dieviņš ir mazulis. Pavasarī viņš pamostas līksms un apslapinājies, pa vasaru jārējas, jandalē un figurē, bet nu ir laiks iet uz ziemas čučumuižu. Un, kā jau nogurušam mazulim pienākas, viņš izmanto oktobri, lai gražotos, niķotos un kašķētos, mēģinādams visiem iestāstīt, ka nav noguris, līdz kādā novembra rītā aizmieg pusvārdā.

Nu lūk. Ir paēsta karbonāde ar kartupeļiem un tā bija interesantākā ēdienreize ļoti daudzu gadu laikā. Ar sakošļāšanu, ziniet!

Zobi salikti mutē un dzīve var turpināties.

"Un viņš uzlūkoja protēzes un atzina tās par labām esam. Un bija eņģeļu dziedāšana un taisnajie gavilēja." /Pasaules Zobārstniecības Vēsture, XII sējums/