Kādam ķēniņam bija meita, kura nekad nesmējās. Visādi ķēniņš izmēģinājās, bet meita nesmējās ne sitama, lai gan viņš izmēģināja arī anāli dendrālo ekspresakupresūras terapiju (ar žagariem pa pakaļu, bet "Patiesajai Dzīvei" vajadzēja kaut kā smalkāk pastāstīt, ķēniņmeita tomēr).

Ķēniņš pilnīgi izsamisa, neizturēja un izsūtīja ziņnešus uz trejdeviņām valstīm, lai izziņo, ka tas, kurš sasmīdinās ķēniņmeitu, dabūs to par sievu, un pusi karaļvalsts piedevām. Karaļvalsts fragmentu neviens īpaši nekāroja, jo tas jau bija trīs dažādās bankās ieķīlāts un aizvainotu nacionālu minoritāšu apdzīvots, bet ķēniņmeita bija diezgan karsts zaķis, tā ka precinieki plūda straumēm. Vietām radās sastrēgumi, un dažās mājās precinieki bija pat līdz trešajam pamata ķieģelim saplūduši, bojāja grīdas un appludināja pagrabus.

Viens aiz otra tie stājās ķēniņmeitas priekšā, klārēja savus aņukus, paslepšus pūta viņai virsū smieklu gāzi un mēģināja pierunāt uzsmēķēt kādu kāsīti. Ne velna, kēniņmeita pat neieķiķinājās, visiem pieklājīgi pateicās par patīkami pavadīto laiku, izteica nožēlu par drīzo šķiršanos un pašrocīgi aizveda pie bendes, kurš turpat blakus skaldīja neveiksmīgos preciniekus karbonādēm, šašlikiem un galertam.

Beidzot, kad gandrīz visa precinieku armija jau bija pārstrādāta konservos, ķēniņmeitas priekšā stājās martcore. No martcore stāsta smējās visi. Galminieki ģība un gāzās gar zemi, peles sienās smējās pīkstēdamas, bende rēca aizvilkdamies, ķēniņš dabūja bruku. Smējās visi, izņemot ķēniņmeitu.

Stāsta, ka pēc pāris dienām, kad pils lielā zāle bija sakopta, asinis no gobelēniem iztīrītas un neveiksmīgā precību avantūra jau sākusi pagaist no ļaužu atmiņas, ķēniņmeita esot mazliet pasmīkņājusi.

Par ko, gribēja zināt ķēniņš? Ak, nekas, viņa atmetusi ar roku. martcore smieklīgu stāstu pastāstīja! Es to jutu, es to zināju, priecājās kēniņš un izvilka no veļas kastes tur paslēpto martcore. Kāzas nosvinēja lielu lielās! Arī es tur biju, dzēru daudz, uzkodu maz, ko es bez zobiem varu sakost...

Vot, šodien man ieliks tos zobus un varbūt pat ļaus paturēt, tad gan pierīšos!