Kārtējā zobu laikošana. Šoreiz paceļamies tik ēteriskās sfērās, kā zobu krāsa. Uz inlejām un atlikušā dzīvā zoba uzstutē manus topošos graužamos un es pārvietojos pa visu zobārstniecības kantori, vērodams savu dzirkstošo smaidu dažādā apgaismojumā.

Sāku saprast māksliniekus (tos, kuri glezno), ka šiem, redz, gaisma vajadzīga. Vienā telpas kaktā augšējie artefakti ļoti labi saskan ar tiem apakšzobiem, kuri ir vairāk iekš pelēkiem toņiem, bet nesapas ar tiem, kuri ir vairāk iekš rudenīgiem dzeltenbrūnajiem. Citā kaktā atkal sapas tīri labi, jo krāsas kaut kā izbāl. Pēc ilgām radošām mokām pielemjam atstāt tos pašus, kādi ir. Vēlāk varbūt vēl kaut ko piekoriģēsim, tuvāko nedēļu esmu norīkots tīrīt zobus ar balinošu pastu, lai noņem kafijas pleķus (šodien atkal kafijā kefīru ielēju, cik var...) Tad vēl man noņem kārtējo nospiedumu, šoreiz jau ar visiem kroņiem mutē, lai uztaisītu beidzamo akordu mūsu simfonijā - lociņu, kuru varēs pieštepselēt pie esošajiem zobiem un tad mans augšžoklis būs pilns ar pērļaini vizošiem brīnumiem, kuri man nekad nesāpēs un kuru urbšanā es varēšu mierīgi noskatīties no malas.