Tagad pie manis ķērusies protēziste un lietas paliek draudīgas. Iesākumam viņa nourbj pa tīro trīs no maniem atlikušajiem augšžokļa zobiem. Nu labi, divus, trešais pamanījās pats nolūzt. Urbšana ir lielāka nekā ieplānots, jo mani zobiņi izrādās dziļāk korumpēti nekā sākumā likās. Tomēr laikam beidzot viss ļaunums ir izurbts un paliek tikai veselīgi pamati kaut kur žokļa dziļumos, uz kuriem nākamnedēļ uzstādīs virsū bleķa tapas.

Tad sākas atrakcijas ar žokļiem, turiet ciet un turiet vaļā, tagad kodiet man pirkstā un tā uz priekšu. Tad no atvilktnes parādās kaut kāda pakavveidīga lamata, kuru man mēģina iestumt mutē. Izrādās, ka "cilvēks liels, a mute normāla", un man tiek piedāvāts mazāks variants. Pat neesmu pamanījis, pa kuru laiku mute piepūsta ar kaut kādu biezputru, kurā tagad top mans unikālais nospiedums. Kad nozieguma vietā Ņujorkā mētāsies aizkosta bulciņa, CSI darbinieki mani varēs identificēt viens un divi.

Pamazām tieku ievadīts kroņu un tiltu zinībās, ar kādiem diegiem būs tīrīt un kā būs lolot un kopt, lai, nedod dies, zobs nesāk bojāties zem kroņa, tad būs pagalam nelāgi.

Viss ir labi, bet tagad es nevaru pat imitēt košļāšanu un arī parunāt lāga nesanāk, šļupstu uz velna paraušanu. Turpmākā saziņa tikai rakstiski.