Atkal zobārsts un kārtējā mana dzerokļa inkvizīcija. Viduslaiku atmosfēru veicina dakteres sarunas ar māsiņu:"Tā, tagad iededzini...jā, vēl vajadzēs dedzināt", un man ir skaidrs, ka zoba saknes mūsdienās ārstē ar nokaitētu krāsns kruķi. Pēc tam jau tām saknēm nekas nevar notikt, tas skaidrs.

Toties noskaidroju lielo ūberstangu mistēriju. Izrādās, ar tām nevis rauj plombas ārā (ahdies, cik es biju naivs!) bet gan uzspīlē uz zoba kaut kādu spaili virsū (laikam lai jamais nesabrūk). Pagājušā reizē man bija bail aptaustīt to zobu, jo likās, ka tas ir izrauts pa tīro un tā vietā ir milzu caurums uz citu dimensiju, un bāzt mēli tādos caurumos nav prāta darbs.

Spaile savukārt notur vietā gumijas ļerpatu, kura man izklāta pa visu muti un pusi sejas un nostiprināta uz papildus bleķa klambura. Kad visā tajā saimniecībā zobārste vēl mēģina iestampāt rengena filmas gabalu ar papildus lamatu, kura to bildi notur vajadzīgajā pozīcijā, man uznāk maziņš smaids, bet zem visiem medicīnas sasniegumiem to neviens neredz.

Toties esmu par soli tuvāk inleju, atačmentu, kroņu un tiltu valstībai, protēziste atnāca papētīt manus zobus un iezīmēt nākotnes izredzes. Nākotne ir skaista, bet tāla, aiz vairākiem zobu kanāliem, urbšanām, kalšanām un zāģēšanām.