Jauna diena, jaunas iespējas!

Šodien uzzināšu, kā tās štelles notiek. Iesākumam es savā nodabā braucu pa galveno ielu, kad viens īblis izlien ārā uz krustojuma un ieliekas man sānos, bums, bums, es vēl apskādēju ielas malā augošu koku, koks apskādē mani. Apstājamies un sākam noskaidrot, vai visi dzīvi un kurš ir sliktais. Visi sveiki un veseli, un sliktais neesmu es, tas priecē. Viss ir gandrīz labi bet mans zilais begemotelis pie braukšanas bēdīgi kauc un velk uz kreiso pusi, kaut kas tur ir stipri sabukņīts.

Tagad jādodas pie abdrošinātāja un jāraksta iesniegums, redzēs, kas nu būs.

Gūstu nenovērtējamu pieredzi. Piemēram, ja ceļu policists saka, ka protokola numuru tev nevajag, tad zini, ka vajag gan - apdrošinātājs akurāt to grib dabūt.

Protokola numuru var dabūt Klijānu ielā. Tiktāl pasaule ir vienisprātis. Bet, pēc apdrošinātāja domām, tur jāierodas personiski, jo tik smalku informāciju pa telefonu man nedos. Ceļu policijas informatīvais tālrunis informē, ka dos gan, bet ne šodien. Degu nepacietībā uzzināt, kas notiks rīt.

Pa vidam vēl ir vizināšanās ar evakuatoru un atklāsme, kur atrodas tas, aiz kā mašīnu var pavilkt.