Kaut kāds politiskais spēks ik pa brīdim reklamējas TV kastē. Reklāma izpaužas tā, ka dažādi cilvēki pēc kārtas dzied Latvijas himnu. Tas man uzreiz ir sirdij tuvi, jo pārsvarā viņi dzied tieši tā, kā es dziedātu - ņurdēdami zem deguna un skatīdamies kaut kur projām.

Himna mums tāda...khem. Latviski pat nezinu kā to noraksturot.

"Dievs, svētī Latviju...". Pardon mai frenč, bet pirmkārt, valsts ir atdalīta no baznīcas un Satversme nosaka, ka Dievam nav nekādas darīšanas gar Latviju. Otrkārt, es personīgi neesmu reliģiozs cilvēks, un mana patriotiskā sajūsma, jau tā ne visai karsta, atdziest jau pie šiem vārdiem, jo tie ir pretrunā ar manu pārliecību.

"Lāāid mūs tur lāāimēe diet...". Aha. Mēs tā gribam mesties laimē diet, ka Dievam mūs jāpietur, lai mēs neizrautos un savā diešanas dullumā nepaskrietu zem kādas automašīnas. Viena jau izrāvās - tas tantuks uz Līvu laukuma. Mani vienmēr pārņem šermuļi, kad viņu redzu, viņa izskatās pēc dejojoša līķa. Nav nekādas vēlēšanās par viņu dziedāt ar pilnu krūti, stalti izslējušamies un mirdzošām acīm.

Labi, labi - "laid" būtu jāsaprot kā "ļauj", "noorganizē iespējas un apstākļus". Nezinu kā citi, es piemēram dejoju, lai uz brīdi atslēgtos no parastās ikdienas, kura interesantā kārtā sastāv no Latvijas. Tobiš, es negribu diet Latvijā, es gribu diet visur, izņemot Latviju. Un neesmu ievērojis nevienu, kuram Latvijas ikdiena (vai arī jebkuras pasaules valsts ikdiena, ja jau par to runājam) liktos tik kolosāli superīga, ka ik pa brīdim būtu laimē jādej.

Izņēmumi, protams, pastāv. Kad kasiere veikalā kļūdās un izdod man kādu latu vairāk, nekā vajadzētu, sajūtu reālu vēlmi laimē diet, bet tas laikam nav gluži tas, par ko himna teic.

Ja es dziedu himnu, es meloju. Un melot skaņā balsī un laimīgu seju ir cūcība. Esmu audzināts par pozitīvu varoni (tāpat kā tie reklāmas nūģi) un man ir kauns dziedāt to, ko nedomāju.