vēl viena sestdienasvētdiena cauri. Pēdējās vārdadzimšanas dienas atskaņas ar šampanieti un Enijas pūcīgo jautājumu, kāpēc man visu laiku ir vārda diena, bet viņai nemaz?

Līnijdeju tusis Jaunmārupē, ārkārtīgi tumšā un savādā miestā. Secinājums, ka hūte man piestāv ļoti labi. Tuša tēma gan bija savādāka un kungi pamatā dižojās rūtainos svārciņos, beretītēs un pusgarās zeķēs.

Sākam jaunu nedēļu, nez ar ko šī beigsies?

Par valsts tēlu.

Vakar mājās ienācās Ādažu čipsu paka, nu tie, "mājās" taisītie. Ar mārrutkiem.

Uz pakas smadzeņpisēju reklamščiku sacerēts paskaidrojums, ar ko jamie ir labāki par visiem citiem, un skat, kas izrādās - latviskumu čipsiem dod mārrutki! Vot, bez mārrutka tas ir vienkāršs čipsis, kādu jums sirmā vecmāmuļa pilnīgi noteikti bērnībā ir devusi, kad nācāt pie viņas brēkdams par sasisto celīti, bet tagad iemērcam tos latviskuma esencē jeb mārrutkos un ir gatavs dziļi tautisks produkts.

Viena valsts, viena tauta, viens hren... mārrutks!

Un vēl es gribēju palielīties, ka tagad māku rakstīt gan biezus, gan slīpus, gan nostrīpotus burtiņus.