Iemēģināju naudas iestūķēšanas automātu. Tajā var iebāzt naudas vīkšķi, notiek čīkstēšana un krekstēšana un tad tā nauda pa drāti aiziet uz kontu.

Automāts gudrs. Pazīst saņurcītus papīrīšus, iebāztus visādās pozās. Tāds nepacietīgs gan. Kamēr es pārslienāju savus mūža ietaupījumus (viņam vairāk par 30 papīriem nevarot dot), kamēr es izzīlēju, kurā caurumā viņam to likt - šķirbu daudz, bet uzrakstu "Insert manī hier" nav ne pie vienas, automāts uzmet lūpu un saka, ka neņems nekā, ja ar viņu šitā. Nujā, tur spīd kaut kāda lampiņa, nu un? Pie žoga arī spīd, vai man tāpēc tur nauda jābāž?

Bet beigās vienojāmies. Tāds nosēdums dvēselē gan palika, kā blondīnei pie nosprāguša džipa stūres, kad tu nesaproti, ko ar to mošķi iesākt. Bet būs jau labi.

Visi slimo, viens brālītis vienā slimnīcā, otrs otrā. Es arī gatavojos, klepoju tā sirsnīgi. Iemēģinu tautas ticējumu, ka otrās pakāpes apdegumi uz kājām dakterē plaušas, mērcēju pleznas sinepjūdenī. Likās, ka palīdzēja, bet pēcpusdienā krekšķu atkal.

Audzēju bārdu, nejauki sāp. Mateļi man nekādi, bet bārda kā dzeloņdrāts, cietie sari mani dur nost. Tomēr pagaidām upurēšu savu veselību skaistumam un staigāšu apaudzis. Ja citi skaistuma pēc var sevi nomērdēt līdz tuberkulozei un distrofijai, tad es būšu pirmais, kas būs nodurts no paša bārdas.

Būvēju vajadzīgo mantu listi Ziemassvētku vecītim. Dāvana numur viens - kāds pusgads anoreksijas.

What else? Mācu mazajam akcelerātam šahu spēlēt, pie viena pats sev šo to atklāju. Piemēram, ka bandinieks iet tur, kur nesit un sit tur, kur neiet. Bišķi stulbi. Visas citas figūras kā figūras.