sirdnA

Imho problēma ir tajā, ka ik pa brīdim mainās kritēriji izglītības kvalitātes novērtēšanai. Senāk izglītots cilvēks zināja vairākas modernās un vairākas senās valodas, da varēja par antīko literatūru spriest un brīvajā laikā nodarboties ar astronomiskiem novērojumiem (t.s. enciklopēdiskais laikmets, kad dažiem cilvēkiem bija dafiga laika un naudas tāpēc, ka citi strādāja viņu vietā). Pēcāk sāka vairāk uzspiest uz izglītību kā ieguldījumu darba dzīvē. Ja paskatās kaut vai uz Latviju pirmskara laikos - tādu, kas izglītojās vairāk par 6 klasēm, taču bija ļoti maz, bet tad viņi arī kārtīgi izglītojās, mācījās vai nu klasiskajā ģimnāzijā vai reālskolā + apgrozījās kaut kādās inteliģences aprindās. Līdz ar izglītības iespēju paplašināšanos pie tās tika arī tie, kuri bija mazāk spējīgi un mazāk motivēti, līdz ar to noraujot lejā vispārējo izglītības līmeni (kaut kāda pārprasta korektuma dēļ nenotiek dalīšana klasēs pēc spējām, kas ļautu izglītības metodiku piemērot konkrētajam līmenim).
Nu, un pēdējā gadsimta laikā (ja runā par vidusskolas izglītību) koncepcija ir arī pamainījusies, t.sk. no padomiskās faktu un zināšanu skolas (kas gan, manuprāt, neizslēdza arī analīzi, vismaz, cik atceros no pamatskolas laikiem) uz mistisko "iemācīsim mācīties", kas arī ir galvenais klupšanas akmens, jo vairums skolotāju prot iemācīt faktus, aber par tādu mācīšanu mācīties viņiem ir vāja nojausma. Rezultātā nemāca ne faktus, ne domāšanas veidu.
+ pēdējā laikā daudz vairāk uzmanības novēršanas faktoru, kuri, atšķirībā no agrākajiem laikiem, nenodrošina pat ne fizisko attīstību un komunikācijas prasmes (ja agrāk sīcis no mācībām muka, lai uzsistu futeni ar draugiem, tad tagad pielīp pie TV un interneta, nemaz nerunājot par to, ka mazāk lasa grāmatas).