Piemēram, tā pati ēšana. Es mēdzu aprīt pusdienas trijos kumosos, izlakt tējas puslitru trijos guldzienos un tad žagoties. Zinu, ka tā nav pareizi ne pēc materiālistiskām mācībām, ne pēc jūdaisma priekšstatiem, un vispār neveselīgi. Es to zinu un vienlaikus tas man ir pie kājas.
Man ir svarīgākas problēmas risināmas, vai? Kaut kā neesmu sevi pieķēris risinām kaut ko svarīgu. Un tomēr, tie darbi un aizņemtība...
Mana fiziskā forma ir galīgi nekāda, bet mani tas ne īpaši uztrauc, jo...te doma apstājas. Skelets šķībs un greizs, zobu skaits mutē strauji tuvojas nullei, bet man tas ir OK, jo man ir...kas?
Es kluknu pie galda, lielāko dienas daļu izmisīgi cenšoties nestrādāt un izvairīties no jebkādiem pienākumiem, jo...jādara kaut kas ļoti svarīgs, kaut kas neatliekams un liktenīgi nozīmīgs...kas?