April 12th, 2009

(komentēt)

April 6th, 2009

(komentēt)

April 1st, 2009

(9 saka | komentēt)

March 29th, 2009

09:26 pm - Cadence - nonmetrically structured rythmical pattern This was the second time I allmost dropped the call. This was the second time I didn't want to talk to him. I put down the phone and tried to restart my brain. First came the memory of how we met. -Some nice genetic information you have there, lady,-he said that night. It would be weird enough if we were in a bar. It was as weird as possible, because we were on a bridge. He grabbed my hand when I was going to let it go. It's classics, I know. For me, it was confusing. I already felt dead, I had said all goodbyes to everything. It took a lot of time, 'cause there was a lot of stuff and people I had. And when in a moment of complete emptiness and complete serinity powered by the confidence in the choice that I'd made...in this moment someone talks to me - a thing that all by all happens so rarely - and literally confuses me out of my suicide, it doesn't feel like all the classics. Because, when it happens to you, it becomes unique. -Excuse me, I'm commiting suicide here, do you mind?-for a moment I was still sure that death would be the only way out, turned away from his amused eyes and concentrated on the huge water masses spread right in front of me,-Or am I not even allowed to die at my own will in this world where my will influences completely nothing? I guess this was the moment when I convinced him that he needed me. From the moment on, we were inseparable. He said that, if my will was so insignificant to the world, then it should also not affect something as huge and superimportant as my death. Yes, he said it - superimportant. I had never heard anyone actually say that. Significant was my favorite word for superimportant. In any other place at any other time and from any other suicidal bitch he'd get a series of severe injuries. Erina Tyler fell into histerical laughing and climbed over to the other side, as not being able to become aused by anything was one of her strongest justifications. That one second could have wiped away everything we've had together with him, one second could have wiped away me. Now, why would a women who had everything want to commit suicide? Honestly, I don't even remember. That's the way I am. I forget things as easily as they come to me. Acting on emotions is not the best way to be, ofcourse, but it's sometimes so useful. I was happily married and had now to find a way to tell my beloved husband that he was not the one. I just moved in with Jake instead. It's cruel, but years of experience indicated that it's the best and least painful way how people forget other people - by being impossibly angry with them. You always must have someone to blame for your own peace of mind. If I came back to explain myself, my husband would have found a way to blame himself. He'd live the rest of his life in pain and would never forgive himself for doing something - hell knows what - wrong. He'd never ever forget me. The way I did it - he was mad, he was angry, he was furious, hating me with every fibre of his organism. He found a gorgeous young supermodel and married her just in a year after I left him. I could no longer feel guilty. Allright, so our love is unconditional and supernatural and everything. We could never even put it in words, we just read everything from eachothers eyes, movements, gestures and expressions. Yes, there wasn't a lot of speaking going on at our house. But it was one peaceful house, so said our guests, so we felt it. The moment I stop to think about that, I know I'll never want anyone else, I'll never be able even to look at anyone else. Our relation was unique, one of the rare ones where both of us were actually one. I quickly dialed his number on my cellphone and smiled to the open window. -Thank you for living in constant fear of your mate killing herself spontaneously,-I said. I was sure he'd understood every signle thought behind it. I was sure he'd get it even if I just poured some silence of my own into his ear,-Let's just hope your molecules won't be too tired when you get home. A loud click of a closing cellphone crossed the room and vanished from existance. I was in peace again. I was complete again. And there was nothing to live for. Current Mood: calm Current Music: Depeche Mode

(komentēt)

March 19th, 2009

(komentēt)

March 9th, 2009

(2 saka | komentēt)

February 20th, 2009

09:47 pm - Orhideja. Viņa staroja un atstaroja saules staros, kas vairs nepieder tai. Tumsnīca ir viss, kas palicis no kādreizējā spožuma. Svešādas asaras, skaistas, atsitas pret akmens grīdu un sašķīst mazās asaru lauskās kā kristāla vāze. Pat domas vairs neizlaužas caur logu restēm un iestigst ieslodzījuma purvā kopā ar to īpašnieci. Kad nujau domas vairs nesaredz brīvību, cilvēks ir beigtāks par poēmu. Kad saulstari nesilda un it nemaz neaizsniedz, cilvēks ir aukstāks par to ķirzaku, kas ar varu padzīta no tās iemīļotā terārija. Auksta kā līķis, bāla kā debess ziemas rītā, pelēcīgi balta un vientuļa. Irēnas saplosītā kleita un nobrāztā āda, izžuvuši tušas celiņi uz vaigiem un patiess, dzīvniecisks izmisums acīs neiedrošina garāmgājējus pietuvoties. Vieglāk visbiežāk ir dejot pa saplēstu stiklu, jūtot asmeņus duramies kājās aizvien dziļāk un dziļāk, nekā iemantot cilvēku uzticību, nekā izspiest vismaz līdz-jūtību, pat neminot palīdzību. Tas mazāk sāp un krietni mazāk kropļo. Un tā visu nakti tika aizmirsta izmisīga klauvēšana pie paša durvīm un kāda lūdzoša balss, kas chukstēja bezcerību. Nekas jau nav noticis, ja vien izliekas, ka tā patiešām ir. Un tā vēsa nakts sastapa miglā ietītu rītu. Acis vairs nemana ceļu, kājas vairs nejūt pamata un nežēlīgi reibst realitātes apziņa. Pārliekusies pār tilta margām, mazā Irēna vairs neprasa pajumti, neprasa pasargāt. Pilsētas siluets izplūst, neona gaismas izdziest bez skaņas, tikai policijas karietes gaismas vēl iztraucē absolūtu mieru tik ļoti pelēkā vietā. Meitene, kas nomira, droši vien nepaguva atvadīties. Mīlestība palika neizteikta, un tas vienmēr terorizē pasaules kārtību, liek tai mazliet mainīties. Kā tas ir ar Zemes asi - pat niecīgas izmaiņas nozīmē pārlieku daudz. Bet viņu tik ļoti spīdzināja, ka mīlestības vietā atmosfērā ieplūda naids. Tā mirušās meitenes pēdējie vaidi atbalsosies mūžīgi mūžos. Bet Irēna izdzīvoja - slīkusi, degusi, un kliegusi bezmērīgi -, lai padotos vājprātām un pilnīgai bezpalīdzībai. Atriebībai viņa ir pārāk jauna, un pārāk izmisusi, lai atrastu mājas tur, kur to nekad nav bijis. Tikai baltas skrandas vējā viegli skar kājas, atgādinot, ka pasaule ir īsta. Bez atgādinājuma ikkatrs pazaudētos tumšajā mežā, kur klīst prāts brīvajās stundās un taisnības meklējumos. Skrien, skrien, līdz nav elpas, līdz neatceries pati savu vārdu. Skrien, apdzen vēju, apdzen sāpes un laiku, kas dziedē. Skrien un glābies no visaptverošām liesmām. Tici, nevienam nerūp, kā Tu te nokļuvi. Tevi neviens nemeklē. Tev neviens nekad nepalīdzēs. Tavus vārgos, smieklīgos kliedzienus, kaiju klaigas, neviens nedzird un nedzirdēs. Mosties, un smaidi, Tev sāpēs. Tikai paliec, kur esi. Redzi vāzi, kurā mīt daiļākā no baltajām orhidejām? Tā ir mana dāvana Tev. Tas ir mans lāsts. Tagad, kad viss ir tik skaidrs, es ļoti labi atminos kristāla vāzi, kas lauza gaismas starus pārdabiskā estētikā. Tā gan nemaz vairs neatgādināja dimantu, tā bija maznozīmīga kā garlaicīgs un lēts stikla gabals, kad acis ierauga Orhideju. It kā mans skaistums būtu ieplūdis viņā, kas tagad bija dzīva būtne. Viņā ieplūda arī mana dzīvība. Varbūt tāpēc es, mazā Irēna, esmu tik auksta un neiespējama. Naidīgas chūskas acis mani uzlūko no palodzes, bet es nespēju novērst skatu no visskaistākās būtnes izplatījumā. Un viņa nespēj uzlūkot tik nejēdzīgu priekšmetu, par kādu esmu pārvērtusies. Viņa runā un ļauni smejas; es tagad pazīstu Andersena Sniega Karalieni. Nekad neko citu es tik skaidri neatcerēšos kā šo eksistences rozi, kas izsūc dzīvību no mazām meitenēm. Pat sarkanās straumes man apkārt, kad raudādama mira otra meitene. Viņa, daiļākā no baltajām orhidejām un vienīgā, ir mana mīļotā mocītāja dāvana man, tā ir viņa lāsts man, jo es esmu nodevēja. Nekad neko neesmu vēlējusies un nelietīgi iekārojusi vairāk kā šo vienu vienīgo mirkli. Tā nav pareizi, un tas uzvelk. Orhidejām nav asuma, tām nav arī indes. Bet jebkas no tā ir jebkuram cilvēkam, ja vien tikai tas vēlas. Pasakas nemēdz beigties laimīgi, jo tās ir par cilvēkiem. Mēs esam pasakainas būtnes. Mēs spējam aizmirst jebko, bet mēs nekad nepiedodam. Tumsnīca apskaidro prātu, lai Irēna beidzot atgūst svarīgās zināšanas. Ja esi nogalinājusi, tas ir svarīgi. Saskrāpēta, bāla roka steidzīgi raksta vēstuli sirdsapziņai zaļā tintē. "Es, es, es - atzīmējiet milzīgu EGO - es esmu viņš. Un viņš - es. Mēs esam viens un vainīgi. Atdodiet, es pazemīgi lūdzu - ja vien pazemība būtu manī iestrādāta. Tad, ja vēlaties, nogaliniet arī jūs; pielietojiet netīrāko no saviem sadistiskajiem sodiem. Paldies." Lietus tik spēcīgi dauza skārda palodzi - Irēna paģībst. Orhideja iedur asmeņus sirdī, viņa saplosa katru sīkāko asinsvadu, lai tas vairs nekad nesadzīst. Pa asiņu straumēm plūst par gaismu baltāka inde, iznīcinot nervu šūnas un atstarpes. Tā aizpilda tukšumus. Un līdz ar sirdi nonāvē sirds-apziņu. Viens, divi, apstājas elpa, trīs. Orhideja, katra slepkavas ierocis un mūžīgais mierinājums neesošai dvēselei. Attaisnojums visam. Attaisnojums nekam. Mazās Irēnas balss iesūcas sienās un pazūd. Viņai ir attaisnojums, viņai ir inde. "Meitene, kas nomira, nedrīkstēja pieskarties daiļākai no baltajām orhidejām, viņa dāvanai man." Un daudz kas, ko neviens nekad neuzzinās. Viegli un nemanāmi kā jauna rītausma izdziest dzīvība viņas aukstajā miesā, jo nekā cita jau nav, izņemot varbūt dievišķi apburošu orhideju saplīsušā vāzē uz grīdas. Current Mood: cold Current Music: Classical Piano Music

(komentēt)

February 19th, 2009

(komentēt)

February 16th, 2009

(komentēt)

February 15th, 2009

(komentēt)

> Recent Entries
> Archive
> Friends
> User Info
> previous 10 entries
> next 10 entries