Mental Asphyxia - Post a comment

September 18th, 2007

03:10 am - No one asked me, but still I speak.
Šķietamība, itin viss ir šķietamība, mirāža, sapņa atspulgs iedomātā spogulī. Visgrūtāk ir noticēt, ka arī sāpes ir vien iedomātas - vienīgais, ko pasaule sniedz jelkurā daudzumā, turklāt gluži par velti, pat nevaicājot. Tumsa un gaisma savijas vienotā, nedalāmā veselumā, apliecinot, ka vienīgi dualitātē skaistums izpaužas visā tā pilnībā. Redzēt, nevis skatīties. Dzirdēt, nevis klausīties. Just, nevis izlikties jūtam. Būt, nevis eksistēt. Un tad vairs nešķiet svarīgi, īstenība tā vai bezgala daudzi apziņas slāņi, kuros tik viegli apmaldīties, pazaudēties un saprast, ka pasaule tur, ārā, ir bijusi vien ceļš cauri tukšainei uz šo vietu, ceļš pašam uz sevi. Pat, ja tas ir vien sapnis, pamošanās nespēj to nedz izdzēst, nedz aizsaukt nebūtībā, un tomēr - ja brīdim, kad nomods ielauztos ilūzijā, ir lemts pienākt, ir labāk, lai netop zināms, kad tas notiks, līdz pat tā atnākšanai, ne mirkli agrāk. Nekad.

Reply