Mental Asphyxia - Post a comment

August 23rd, 2007

02:08 am
Manas rokas skar klavieru taustiņus. Klusi. Garie pirksti izvilina no senā instrumenta Dieviem vien dāvājamas skaņas, kas apbur un pakļauj. Ātri un viegli, kustos uz priekšu, melns un balts. Un katra kustība sāp, it kā ar nazi. Bet nespēju pārtraukt dievišķo mūziku ar sāpju kliedzienu, kas laužas uz āru. Vienīgais, ko spēju - turpināt spēlēt. Spēlēt līdz nāve mūs šķirs. Rau, kāda dāma jau ģībst, kā notiek vienmēr. Un mani garie, nedzīvie pirksti turpina glāstīt klavieru melnblatos taustiņus un izjust tos kā vēl dzīva cilvēka miesu. Tas viss aizplūst tālāk naktī, gar satriektajiem klausītājiem, gar pēkšņi apklusušo dziedātāju. Mana mūzika nāk ne no šīs saules, es pat šaubos, ka pati to radu, ka to var dēvēt par manu - neviens neko tādu vēl nekad nav dzirdējis, jā. Un esmu spēles varā - spēlēt, lai tur vai kas, lai kaut stājas mana vārgā elpa, es turpināšu spēlēt, jusdama kā viegli slīdu prom. Jā, mans ķermenis turpina mirt. Atvērtie aizkari plīvo turpat blakus, ar tiem spēlējas negaisa radītais vējš. Man aiz muguras nodārd pērkons un nometas zibens šautra. Manas mirušās rokas stājas, mana dzīvība stājas, laiks un pasaule stājas - paliek vienīgi dulls klusums tur, kur bija nepārspējami burvīgās skaņas. Tas griežas ausīs kā nagu švīkoņa pret stiklu, tas ir nepatīkams un vēss. Bet skaļi aizcērtas klavieru vāks, mans ķermenis bez dzīvības sabrūk uz zemes. Šīs klavieres vairs nekad nedziedās.

Reply