Pegijas · Lī · interjers

Autobusa beigās gulēja bomzis. Gandrīz klasisks tāds bomzis, ja ne tā simtgades šalle. Daudz vietas neaizņēma, tikai divas, bet bija pa pilnam citu brīvu. Un es arī turpat netālu.
Arī es sabiedriskajā transportā parasti guļu. Tas tā jau no bērnības iegājies, nesaistīti ar reibumu.
Un tad iebrāzās divi koblenz apsargi. Tādi, kādi nāk komplektā ar biļešu kontroli. Klasiski tādi, vispretīgākā no brīvās Austrumeiropas jaunajām masveida profesijām. (Pa vidējām durvīm no autobusa gandrīz spiegdamas izspruka divas dūšīgas prekariāta tīnes, klasiska Austrumeiropa.)
Īstenībā no tā es pamodos, no tās viņu iebrāšanās. Apstāja bomzīti, uzvilka fiksi sanitāros cimdus. Daudz nepurināja, vienreiz stipri parāva. No tā nepamodās.
Tad viens dziļi iebāza baltu rādītājpirkstu bomzītim ausī. No tā pamodās. Jo tiešām - čo za huiņa! Bet otrs aiz tām pašām ausīm fiksi piecēla kājās. Ātri viss notika, ātri dabūja ārā. (Dūšīgās prekariāta tīnes pa beigu durvīm iespruka atpakaļ. Durvis aizvērās, braucām tālāk.)
Lūk, tā īstenībā izskatās attiecības ar pašvaldību. Ne jau kā svētku rotas un mēra instagrams.
Un ar mani arī - ne jau mans instagrams.