par jaunas brīnišķīgas dzīves sākumu
velk uz to, ka man iestāsies bloks uz atmiņām par piektdienas izgājieniem - joprojām gribas aizvērt acis un aiziet dziļi sevī no kauna (kā paģirainajam serdjukam tajā stāstiņā, apvemjoties darba intervijā). Sajūtu un scenārija ziņā tā man nebija pirmā reize, bet publika šoreiz bija sanākusi tāda, teiksim, smalkāka.
Reportēju tāpēc, ka pamostoties no rīta savā vannasistabā uz grīdas, nozibsnīja un pagaisa būtiska atziņa, kuru vajag steidzīgi rekonstruēt.
varētu jau iet vieglāko ceļu un vainot to welcome drinku - cukura, ruma, limonādes un dažu laima šķēļu (tipa mohito) kokteili, kuru gan, saglabājot seju, dzēra arī citi, bet kas ātri beidzās, liekot turpināt ar šo to citu dažādās proporcijās.
Small talks man nevedās jau no paša sākuma, visu laiku šķita, ka jāaizstāvās. Sarunu saturs gan pats banālākais - ierasti augstprātīgā manierē diagnosticētas visas bārenītes Latvijas Architektūras slimības, papildinot to ar klātneesošo kolēģu apdiršanu. Par to sen vairs nav vērts īgņoties - lieta tāda, ka neilgi pirms tam biju skaudri aptvēris savu aizvietojamību, jeb citiem vārdiem - tam, ko es daru pie darba, viesību un visiem citiem galdiem, nav nekāda sakara ar to lielisko personību, kam vārds, uzvārds rakstāms ar Lielajiem Burtiem.
Tā rezultātā gluži vai pusvārdā aprāvu savu drošās krāsās triept sākto redzes gleznu par to pašu augstākminēto LA veselības stāvokli sarunā ar jaunajiem kolēģiem no Flāmijas, lai jau nākamajā brīdī stipri erotiskā noskaņojumā savas citādi lietišķās kaimiņienes skavās vārtītos pa deju plača viduci.
Un vēl mazliet vēlāk uz nepilnu stundu ieslēgtos ķemertiņā, muļķīgā kārtā pirms tam dažus par to brīdinot. Brīdinātie no tā secināja, ka mani noteikti ir jāglābj, kā rezultātā ziņa, ka esmu "norāvies" sasniedza pat tos, kas pirmīt nebija redzējuši mani "dejojam". Namatēvs pat bargu seju esot vilcis ārā savu angļu skrūvgriežu arsenālu...
Taksi nepievēmu. Ludzu! Bet tās spējās atklāsmes saturu pēc pāris stundām pie brilles, vot, nespēju atcerēties. Kaut kas tur bija par tēmu, ka tā turpināt nedrīkst, un ka tālāk jādzīvo pavisam savādāk. Bet kā - nu neatceros.
Reportēju tāpēc, ka pamostoties no rīta savā vannasistabā uz grīdas, nozibsnīja un pagaisa būtiska atziņa, kuru vajag steidzīgi rekonstruēt.
varētu jau iet vieglāko ceļu un vainot to welcome drinku - cukura, ruma, limonādes un dažu laima šķēļu (tipa mohito) kokteili, kuru gan, saglabājot seju, dzēra arī citi, bet kas ātri beidzās, liekot turpināt ar šo to citu dažādās proporcijās.
Small talks man nevedās jau no paša sākuma, visu laiku šķita, ka jāaizstāvās. Sarunu saturs gan pats banālākais - ierasti augstprātīgā manierē diagnosticētas visas bārenītes Latvijas Architektūras slimības, papildinot to ar klātneesošo kolēģu apdiršanu. Par to sen vairs nav vērts īgņoties - lieta tāda, ka neilgi pirms tam biju skaudri aptvēris savu aizvietojamību, jeb citiem vārdiem - tam, ko es daru pie darba, viesību un visiem citiem galdiem, nav nekāda sakara ar to lielisko personību, kam vārds, uzvārds rakstāms ar Lielajiem Burtiem.
Tā rezultātā gluži vai pusvārdā aprāvu savu drošās krāsās triept sākto redzes gleznu par to pašu augstākminēto LA veselības stāvokli sarunā ar jaunajiem kolēģiem no Flāmijas, lai jau nākamajā brīdī stipri erotiskā noskaņojumā savas citādi lietišķās kaimiņienes skavās vārtītos pa deju plača viduci.
Un vēl mazliet vēlāk uz nepilnu stundu ieslēgtos ķemertiņā, muļķīgā kārtā pirms tam dažus par to brīdinot. Brīdinātie no tā secināja, ka mani noteikti ir jāglābj, kā rezultātā ziņa, ka esmu "norāvies" sasniedza pat tos, kas pirmīt nebija redzējuši mani "dejojam". Namatēvs pat bargu seju esot vilcis ārā savu angļu skrūvgriežu arsenālu...
Taksi nepievēmu. Ludzu! Bet tās spējās atklāsmes saturu pēc pāris stundām pie brilles, vot, nespēju atcerēties. Kaut kas tur bija par tēmu, ka tā turpināt nedrīkst, un ka tālāk jādzīvo pavisam savādāk. Bet kā - nu neatceros.