Pegijas · Lī · interjers

Nē, uzskatu, ka darbi ir paši par sevi un ideoloģiskā noslodze ir pati par sevi, tajā pašā nacionālsociāālistiskajā atribūtikā un visa veida simbolikā ir, manuprāt, daudz ievērības cienīga un apbrīnojama estētiskā. Par to pašu saulpērkondaugavu, ļoti gribētos domāt, ka šo uztvertu kā kvalitatīvu gabalu arī tad, ja pirmo reizi šo dzirdētu katalāņu valodā, jo, galu galā, valsts himnu, piemēram, par neko mākslinieciski vērtīgu neuzskatu, taču, protams, zināt to īsti vairs nevaru gan.

Pat vēl vairāk - esmu īgni viebies katru reizi, kad Sergejs Lukjaņenko kādā no saviem stāstiem piemin Baltijas tautu iedzīvotājus, jo viņš tos, maigi sakot, nemīl un vispār cauri lielai daļai viņa darbu spīd cauri tāds diezgan izteikts mūsdienu lielkrievijas šovinisms, taču tamdēļ neesmu pārtraucis viņa darbus pirkt un lasīt. Tas gan arī nav nekāds veiksmīgais piemērs, jo nekas vispāratzīti kvalitatīvs tas nav, lubenes vien, bet, jā neliels dvēselisks diskomforts ir bijis.

Vispār jau šķiet, ka to darbu, kuri paši par sevi nenes nekādu ideoloģisko slodzi, bet tā viņiem ir piešķirta kaut kādu blakusiemeslu dēļ, kvalitāti tas tomēr nekādi nemaina, nu nepaliek labāks vai sliktāks visādā ziņā Cēsu ielas 17 nams no tā vien, ka tajā Ļeņins nakšņojis, taču interesanta tēma varētu būt visi tie darbi, kuros kā to sastāvdaļa vijas cauri arī kāds propogandas/didaktikas elements, tās pašas nosacītās Holivudas filmas ar hipertrofēto patriotisma, feminisma vai homoerotisma noti, tur, kā man šķiet, proporcija ir ļoti svarīga, kaut kāds savdabīgs "zelta griezums", kas nosaka to, darbs ir vēl vispārcilvēcīgs mākslas darbs vai tīra propoganda vien. Lai gan, no citas puses, būtu grūti noliegt arī tiešām izdevušās tīras propogandas estētiku un ieguldījumu nosacītajā kultūras kanonā, labs piemērs varētu būt klasiskās smēķējošā kovboja Marlboro reklāmas.

Lūdzu atvainot par spamu, tādā nu brīvās apziņas plūsmā un savstarpējās pretrunās sanāca aizklīst, domājot par šo agrā rīta stundā:))