Pegijas · Lī · interjers

2008. gadā Arhitektu savienība bija nikuļojoša pensionēto kolēģu pašpalīdzības biedrība - no biedru naudu budžeta tur kādam komunālos parādus nomaksāja, sametās reizi gadā slēpošanas braucienam uz Tatriem, lai pēc tam uztaisītu fotoizstādi Arhitektu namā no atvaļinājuma bildēm ar sarkaniem datumiņiem uz stūra. Un tādā garā.
Bet jaunie arhitekti bija sadibinājuši četras piecas sīkas alternatīvās biedrības, kurām ietekme bija tikpat niecīga, kā vecajai, tradīcijām bagātajai. Tviteri toreiz šeit neviens vēl nepazina, Draugiem bija populārāks par feisbuku n reizes.
Nu, un tad mēs daži pēc vienas iedzeršanas uzrakstījām manifestu, ka jāņem vecā savienība uz masu (reputācija jau gatava kops 1924. gada, vajag tik sapurināt). Un divās nedēļās savienībā iestājās 50 jauniešu. Pietika balsu, lai mainītu statūtus, pārvēlētu valdi uztaisītu vairākus publiskus fleimus pret korupciju būvniecībā - vecie pat nesaprata, kas notiek.
Ir atkal mazliet atslābums, bet visas politiskās tēzes, no kurām daudzas es te vienatnē tāpat kā savu cibu toreiz sarakstīju, strādā vēl šodien.
Tā ka jā, tev taisnība.