Bračku pazīstu trīsdesmit četrus gadus no saviem trīsdesmit sešiem, bet tik un tā viņš lietas redz citādāk. Lūk, viņš, piemēram, neatceras Uldi Zvejnieku. Bet es viņam saku bija tāds. Skaists tāds, bieziem blondiem matiem. No pagalma. Vizināja mani uz štangas, pirms pats iemācījos braukt. Nav gūglējams, nemeklējiet, nomira deviņdesmit piektajā, sešpadsmit gadu vecumā. Man bija piecpadsmit, bračkam divpadsmit. Bet neatceras tādu Uldi Zvejnieku. Uldis Zvejnieks, nav gūglējams.