Es no Lema esmu izlasījusi tikai divus darbus, bet tie abi ir ļoti spēcīgi palikuši ar kaut ko atmiņā. Viens no tiem bija "Neuzvaramais", kurā pētnieku komanda mēģināja saprast, kas noticis ar iepriekšējo ekspedīciju, un viņi atrada kuģi, bet nevienu cilvēku, un tad vienā brīdī, kāds atrada ziepju gabaliņu, kurā bija palikuši cilvēku zobu nospiedumi. It kā jau lol, bet tobrīd, to lasot, mani tiešām pārņēma tāda baiļu sajūta, ko literatūra nekad citkārt nav izraisījusi. Un otrs, protams, "Solaris", jo Kelvina un Harejas attiecības joprojām ir viens no maniem mīļākajiem fikcionālajiem mīlasstāstiem. Bet es neko nezinu par Lema filozofiju, vienkārši šis ieraksts atrāva vaļā tās atmiņas.