Vakar draugi aizveda uz Maskavas-Petušku iestudējumu krievu drāmā, mazajā zālē, kur aktieru tuvība ar ļoti mazo publiku ir tāda, kādu pazīstam no jrt kamerizrādēm dzīvokļos un kur aktieri savus monologus adresē te vienam te citam skatītājam acīs skatoties. Izrādes piektajā minūtē kāds iereibis kungs salūza un sāka spēlēt pretim uz ko galvenais aktieris paziņoja, ka aptur spēli un neturpinās, iekams kungs neatstās telpu. Divi citi aktieri aizpadusēm izveda sašutušo. Tālāk bija vēl ļaunāk. Nevis Veņečku mēs tur ieraudzījām, bet kaut kādu hamletu, kas runā jerofejeva tekstus kā koelju atziņas, turklāt man acīs skatoties tā, ka pats baidījos salūzt kā tas tur izdzītais. Un izrāde beidzās, kad teksts bija knapi pusē ar aktieru paklanīšanos VJ ikoniskajam foto gleznotu sveču apspīdētam. Pabaisi un nomācoši. Nekāda esības viegluma. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |