rīt droši vien stipri vilkšu garumā pošanos uz svētkiem, jo skatīšos jau desmit gadus atlikto Ļitvinovas Нет смерти для меня un pēc tam steidzīgi droši vien arī viņas un Zemfiras mīlas augli Последняя сказка Риты. Un tikai tāpēc, ka tādā kā kopsavilkuma noskaņojumā nolēmu šovakar pa seniem laikiem ieskatīties krievu medijos, bet izturējis tieši desmit minūtes, un nolēmis pārslēgties atpakaļ uz sava īkšķa sūkāšanu, nejauši atradu kaut ko patiešām patīkamu: Renata sarunā ar Pozneru, https://www.youtube.com/watch?v=rfC1dp7