Pegijas · Lī · interjers

pie mums ir tā - man tāpat kā maniem brāļiem un māsām, brālēniem un māsīcām iztrūkst kristīgās audzināšanas, toties nez pa kādiem kanāliem, jau kopš sevi atceros, šajā laikā vienmēr tikusi svētīta gaismas atgriešanās, lai gan nekādas "spuļģos" iešanas mūsu proletāriskajā dzimtā arī nekad nav notikušas. Tēvs ieviesa bluķa vilkšanu (toreiz, iespējams, kādu saimniecisku apsvērumu vadīts), bet pēc pirmā akta pie ugunskura, kurā bluķis pēc vilkšanas tika likvidēts, teica iedvesmojošu runu, kas gadu gaitā ir tikusi slīpēta un kurai saradušies arvien vairāk klausītāju. Šogad tādu būs jau pāri trīsdesmit, ugunskurs varēs sacensties ar to tur otrajos saulgriežos un pie tāda radu skaita jau ilgāku laiku pamazām atmirst apdāvināšanās tradīcija, neviens to nevar atļauties un izrādās, ka arī pamatojumu šāda tipa svinēšanā tai vairs nevar atrast. Vienbrīd radu lokā bija samilzušas dažāda tipa likstas un bluķi vilka, sargājot ne vien mūsu ģimenes privāto sētu, bet arī visu pārējo pasauli (iztēlojieties stereometriju - jebkura riņķa līnija uz lodes apvelk ne tikai mazāko segmentu, cepurīti, bet tik pat labi arī lielo pumpu zem tās).
Otra atrakcija ir veselības skrējiens ap māju ar basām kājām pa sniegu (kas pamato tai sekojošo līgano piedzeršanos sasildīšanās nolūkā). Jums vajadzētu redzēt, kā omas to dara un maziņie divgadnieki, bet neviens nekad neatsakās. Tam piekabināts mīts, ka pēc tam neviens neslimo (un mūsu ģimenē jau nu tiešām, ja neskaita tās dažas kaites no izlaidīgajiem dzīvesveidiem). Tāpēc sniegs var nebūt nemaz, bet šajā vakarā tam jābūt (lai gan skrējiens notiek jebkurā gadījumā - vakar māte lasīja suņu izmētātos sprunguļus no trases mikli brūnajā mauriņā).
Bet galvenais, ka gaisma vienmēr pēc tam atgriežas, tāpēc savādāk nemaz vairs nevar.
Gaismu jums arī!