Jā, ja patin atpakaļ, tad tā arī ir, ka es biežāk esmu mākslinieka pusē nevis publikas. Tur gan arī ir nianses, kas jāpaskaidro, pieņemot, ka "man maz kas patīk". Patiku nenosaka diletantisms vai augsta profesionalitāte, nevainojama noslīpētība vai pirmā skice, bet tas drošivien, ko te daudzi jau ir minējuši - nolūka skaidrība un patiesums. Tas ir tas, ko autori paši nevar pastāstīt par saviem darbiem, bet ko var "sajust", ja kaut kādu apstākļu dēļ publika ir labvēlīgi noskaņota. Un tad ja tas ir, netraucē arī visādi blakusfaktori: autora godkāre, ekshibicionisms, arī augstprātība vai pārlieka kautrība.
Jau agrāk esmu te stāstījis, kā mani aizrauj mākslinieka sarežģītā nepieciešamība izteikties, kas, kā es to saprotu, atšķiras no daudzu vēlmes vienkārši paust savu viedokli. Man ir romantisks priekšstats par īstu mākslinieku. Viņa nepieciešamību izteikties vada skaidrības ieviešana apkārtvaldošajā haosā. Vispirms privātas skaidrības, bet viņam nevarētu būt nekas iebilstams, ja tā izrādītos noderīga arī citiem. Nē, man laikam neizdodas paskaidrot, kā tas atšķiras no "parastas viedokļa paušanas", kas tā kaitina citos gadījumos. Jo mākslas aktu ne vienmēr var saukt par nesavtīgu, tas visbiežāk ir arī nepārprotami egoistisks. Bet tai pat laikā pašaizliedzīgs. Ir egoistiski savu mākslu, savu vēlmi noskaidrot patiesību, likt augstāk par citām interesēm, bet tas ir pašaizliedzīgi. Bieži pat pašiznīcinoši. Sevi un apkārtvaldošo haosu pārradoši. Un apkārtvaldošais haoss te nav jāsaprot kā kaut kāda mizantropiska metafora, bet gan kā visīstākā realitāte, vienīgais jēlmateriāls, no kā veidot; vispatiesākās un vissāpīgākās mīlestības objekts, jo tikai no tā mēs smeļamies izejvielas visām pārējām mīlestībām. (Mēs. Nu jau gan, simi. Turklāt par to tu te esi jau stāstījis.)
Jā, viss cits jau ir tehniskas detaļas. Mani šovakar palūdza aiziet no operas. Aizsēdējos pēc Rienci tik ilgi, ka pienāca garderobists, sapurināja un teica, ka esmu palicis pēdējais zālē.
Tobrīd domāju par publikas "likumīgajām prasībām", patērējot tāda mēroga mākslas aktus kā teātra iestudējumi un simfoniskie koncerti, arhitektūras pieminekļi un tamlīdzīgi. Jo īpaši gadījumos, kad to radīšanai tiek tērēti publiskie līdzekļi, nevis privāts finansējums (kura gadījumā pasūtītājam drīkst būt pajāt par publikas viedokli, bet publika drīkst būt vienaldzīga pret to, ko mākslinieks un elite "dara savā guļamistabā.") Nezinu vēl, vai pret šo attiecību modeli automātiski sasķīst mans idealizētais mākslinieka tēls, un uz skatuves kāpj cits, aktuālāks. Jo es tātad aizķēros pie nepatīkamās publikas "likumīgo prasību" problēmas, kad garderobists mani iztraucēja, un palūdza iet prom.
Jau agrāk esmu te stāstījis, kā mani aizrauj mākslinieka sarežģītā nepieciešamība izteikties, kas, kā es to saprotu, atšķiras no daudzu vēlmes vienkārši paust savu viedokli. Man ir romantisks priekšstats par īstu mākslinieku. Viņa nepieciešamību izteikties vada skaidrības ieviešana apkārtvaldošajā haosā. Vispirms privātas skaidrības, bet viņam nevarētu būt nekas iebilstams, ja tā izrādītos noderīga arī citiem. Nē, man laikam neizdodas paskaidrot, kā tas atšķiras no "parastas viedokļa paušanas", kas tā kaitina citos gadījumos. Jo mākslas aktu ne vienmēr var saukt par nesavtīgu, tas visbiežāk ir arī nepārprotami egoistisks. Bet tai pat laikā pašaizliedzīgs. Ir egoistiski savu mākslu, savu vēlmi noskaidrot patiesību, likt augstāk par citām interesēm, bet tas ir pašaizliedzīgi. Bieži pat pašiznīcinoši. Sevi un apkārtvaldošo haosu pārradoši. Un apkārtvaldošais haoss te nav jāsaprot kā kaut kāda mizantropiska metafora, bet gan kā visīstākā realitāte, vienīgais jēlmateriāls, no kā veidot; vispatiesākās un vissāpīgākās mīlestības objekts, jo tikai no tā mēs smeļamies izejvielas visām pārējām mīlestībām. (Mēs. Nu jau gan, simi. Turklāt par to tu te esi jau stāstījis.)
Jā, viss cits jau ir tehniskas detaļas. Mani šovakar palūdza aiziet no operas. Aizsēdējos pēc Rienci tik ilgi, ka pienāca garderobists, sapurināja un teica, ka esmu palicis pēdējais zālē.
Tobrīd domāju par publikas "likumīgajām prasībām", patērējot tāda mēroga mākslas aktus kā teātra iestudējumi un simfoniskie koncerti, arhitektūras pieminekļi un tamlīdzīgi. Jo īpaši gadījumos, kad to radīšanai tiek tērēti publiskie līdzekļi, nevis privāts finansējums (kura gadījumā pasūtītājam drīkst būt pajāt par publikas viedokli, bet publika drīkst būt vienaldzīga pret to, ko mākslinieks un elite "dara savā guļamistabā.") Nezinu vēl, vai pret šo attiecību modeli automātiski sasķīst mans idealizētais mākslinieka tēls, un uz skatuves kāpj cits, aktuālāks. Jo es tātad aizķēros pie nepatīkamās publikas "likumīgo prasību" problēmas, kad garderobists mani iztraucēja, un palūdza iet prom.