Verdi 21.gs rotācijā ir 15 operas, Vāgneram - 10, Pučīni - 6, Mocartam - 5, Čaikovskim - 2, varbūt 3, ja Frančesku de Rimini iestudē kā operu. Un tad vēl strīpa ar viena hīta autoriem, Bizē, pirmkārt, un Rossīni, un Belīnī un Hendeli, un vēl un vēl, un vēl (izklausās jocīgi, vai ne - Hendelis, viena hīta fenomens, bet es te par 21. gadsimta komercrotāciju runāju).
Tāds ir kanons, lai gan katram no viņiem ir vairāk operisku opusu, nekā mans sākuma skaitlis rāda, un visos žanra 300 gados ir bijis pilns arī ar eksperimentētājiem, konjunktūristiem, avangardistiem un krietnajiem darbarūķiem, tradīcijas uzturētājiem. Un tādu ir daudz arī šobrīd, jo.
Pasaulē ir simtiem opernamu. Gandrīz katras valsts galvaspilsētā vismaz viens. Ja valstu šodien ir ap divsimts, tad ir arī gandrīz 200 opernamu (labi, Afganistānā, Irānā, Ziemeļkorejā un tamlīdzīgās vietās grūti iztēloties ko žanram atbilstošu, arī visādās okeānijās un āfrikā, vismaz man.) Bet operu lielvalstīs, Itālijā, Vācijā, ASV, arī Francijā, Austrijā un tā tālāk, savs opernams ir katrā sevi cienošā pilsētā, un daudzviet pat slavenāks par galvaspilsētas (Milāna, Baireita, Sidneja, Grāca, utt.) Tātad simtiem. Ar miljoniem budžeta katram. Tāpēc ap tiem komercnolūkos ir arī daudz laikmetīgo autoru, avangardistu, komjunktūristu, tradīciju turpinātāju. Kurš nams var atļauties, no fondiem ceļ ārā arī visus kanonisko autoru mazpazīstamos opusus, un nekanonisko autoru gabalus, bet tīri ekstravances dēļ, projektu formātā. Savu reizi gardēžiem, savu reizi tautai. Bet kanons un galvenais kases pildītājs tik un tā ir tās sākumā minētās - cik - ap 40 operas.
Un vai nu tu to zini, vai arī negribi zināt, Nepālas Nacionālā opera ar savu nacionālā pasūtījuma repertuāru, vai arī ar nācijas izpratnes līmenim pieskaņotu kanona iestudējumu tradīciju.
Tāds ir kanons, lai gan katram no viņiem ir vairāk operisku opusu, nekā mans sākuma skaitlis rāda, un visos žanra 300 gados ir bijis pilns arī ar eksperimentētājiem, konjunktūristiem, avangardistiem un krietnajiem darbarūķiem, tradīcijas uzturētājiem. Un tādu ir daudz arī šobrīd, jo.
Pasaulē ir simtiem opernamu. Gandrīz katras valsts galvaspilsētā vismaz viens. Ja valstu šodien ir ap divsimts, tad ir arī gandrīz 200 opernamu (labi, Afganistānā, Irānā, Ziemeļkorejā un tamlīdzīgās vietās grūti iztēloties ko žanram atbilstošu, arī visādās okeānijās un āfrikā, vismaz man.) Bet operu lielvalstīs, Itālijā, Vācijā, ASV, arī Francijā, Austrijā un tā tālāk, savs opernams ir katrā sevi cienošā pilsētā, un daudzviet pat slavenāks par galvaspilsētas (Milāna, Baireita, Sidneja, Grāca, utt.) Tātad simtiem. Ar miljoniem budžeta katram. Tāpēc ap tiem komercnolūkos ir arī daudz laikmetīgo autoru, avangardistu, komjunktūristu, tradīciju turpinātāju. Kurš nams var atļauties, no fondiem ceļ ārā arī visus kanonisko autoru mazpazīstamos opusus, un nekanonisko autoru gabalus, bet tīri ekstravances dēļ, projektu formātā. Savu reizi gardēžiem, savu reizi tautai. Bet kanons un galvenais kases pildītājs tik un tā ir tās sākumā minētās - cik - ap 40 operas.
Un vai nu tu to zini, vai arī negribi zināt, Nepālas Nacionālā opera ar savu nacionālā pasūtījuma repertuāru, vai arī ar nācijas izpratnes līmenim pieskaņotu kanona iestudējumu tradīciju.