Pegijas · Lī · interjers

Pagaišgad Aļona atsūtīja grāmatu - kaut kad jau te recenzēju - lielīga krievu redaktora intervijas ar stārkitektiem. Tieši tur pirmoreiz uzzināju par Ventūri pāra sāpi. (Redzi, es arī saku "Venturi pāris", un tas redaktors brauca intervēt Venturi, bet īstenībā tas ir nedalāms Roberta Venturi un Denīzes Skotas Braunas tandēms.) Sāpe ir tāda, ka 1992. gadā arhitektūras nobelu, Prickeru balvu, pasniedza Venturi vienam pašam, nevis tandēmam. Tas krievu redaktors blakus intervijai pat iekomentē, ka tieši šī pārestība abus večukus padarījusi rūgtus un noslēgtus. Vēl vairāk - pirms dažiem gadiem balvu saņēma japāņu pāris Ņišizava un Sedzima, nešķirojot, kurš no viņiem lielāka personība tandēmā.
Un šobrīd ir uzsākta pretprickeru kampaņa, jo tās vadītājs Lords Polombo tēvišķi noraidīja lūgumu retrospektīvi tomēr piešķirt balvu arī Skotai Braunai, piebilstot - un par to vispār sašutums nežēlīgs - ka vecajai dāmai nekas neliedzot pretendēt uz balvu nākotnē.
Dažādas arhitektu organizācijas šobrīd raksta petīcijas un rīko boikotus, par lozungu ņemot Skotas Braunas repliku, ka balva ir patriarhālu "skumju vecu balto vīriešu padarīšana", un paplašinot to ar uzbrukumu arī balvas devēju elitismam, šovinismam un naudai.
Nekur vēl neatrodu, kā šo komentē Zaha Hadida, pirmā un vienīgā (ja neskaita Sedzimu tandēmā ar partneri) sieviete, kas saņēmusi augsto balvu. Bet kas tad Zaha par sievieti, daži teiks.